“Nekas nav beidzies, tas tikai sākums.” Diānas Jances dzeja 0
Diāna Jance, kuras vārdu ikviens “Kultūrzīmju” lasītājs būs pamanījis pie dziļiem un izsvērtiem pētnieciskajiem un viedokļu rakstiem, studējusi kultūras teoriju un kino producēšanu Latvijas Kultūras akadēmijā.
No darba gaitām vislielāko iespaidu atstājis agrā jaunībā Latvijas Tautas frontes informācijas centrā pavadītais laiks.
“Tolaik biju ļoti jauna, un visu pasauli un tos ārkārtīgi svarīgos vēstures pilnos brīžus redzēju jaunām acīm. Kaut gan – ceru, ka šis zināmā mērā tik ideālistiskais skatījums man nav zudis arī tagad,” viņa teic.
Ikdienā Diāna rūpējas par vairākām mūsu kultūrvēsturei nozīmīgām ēkām, tai skaitā par atjaunoto simtgadīgo koka vasarnīcu Jūrmalā. 2011. gadā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde to pat iekļāva Eiropas kultūras mantojuma dienu publiskajā sarakstā, izceļot “prasmi atrast un izmantot dažāda apjoma būvdetaļas, kuras iegūtas no zaudētajām Jūrmalas vēsturiskās apbūves ēkām”. Diānas mājā senie logi, durvis un kāpnes dzīvo savu otro mūžu.
“Kultūrzīmēm” Diāna Jance uzticēja savas dzejas pirmpublicējumu.
– Kas ir tās lietas vai parādības, kas kalpo par radošo impulsu, un kā dzejoļi pie jums atnāk: pēkšņi un gatavi, vai top ilgstoši slīpēti?
D. Jance: – Sevi par dzejnieci nemaz pat nedomāju uzskatīt! Tomēr – vārdi ap mani rindojas visu mūžu, atliek pierakstīt. Un tad – labot, sajust spēcīgāk, atrast pareizāko, tā, lai skan. Jā, vārdi atnāk paši, bet salikt, lai skan – tas prasa laiku. Un – jā, es jūtu atbildību par katru vārdu, ko uzrakstu. Dīvaini, bet dzejoļos jūtu kādu nezināmu skaņu ritmu. Dīvaini tāpēc, ka praktiski nekad nedejoju – man nav ritma izjūtas. Kaut gan mūzika man ir ļoti svarīga.
– Vai dzejojat latviski un atdzejojat angliski, vai arī tie ir divi neatkarīgi radoši procesi ar vienu impulsu?
– Tieši šie divi dzejoļi sākotnēji ir rakstīti angliski – valodu zināšanas man paplašina robežas, lai es pati vairāk izprastu pasauli –, un lai arī mani saprastu. Valodas cita citu papildina.
– Kas jums palīdz pārdzīvot šo neziņas un bažu laiku?
– Apziņa, ka visas sliktās lietas reiz izbeidzas. Un vēl vairāk – ka ir iespējams būt visiem kopā – lai arī sociāli distancējoties. Kaut gan – ir pat bail iedomāties, kas var notikt bēgļu nometnēs un karadarbības zonās.
Par Latviju runājot – mūsu vēsturē ir bijis tik daudz traģisku brīžu, kad esam bijuši vieni.
Toreiz, kad te bija izsūtīšanas, amerikāņi turpināja šūt balles kleitas. Tagad visas pasaules cīņa ir vienota. Mums ir mūsu valsts un valstvīri un sievas, kuri dara apbrīnojamu darbu. Visi tie, kuri strādā, kamēr mēs paliekam mājās – īpaši jau mūsu drosmīgie un gudrie mediķi.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Diānas Jances dzejas pirmpublicējumu
Vēstule no Berlīnes
Vai lai stāstu par ceriņiem Berlīnē?
Vēlāk. Arī par gājējiem ielās.
Vai lai stāstu par akmeņiem Berlīnē?
Jā, arī par tiem. Par nepanesamo.
Vai lai stāstu par bijušo Berlīnē?
Jā. To visu Tev stāstīšu:
Par dzīvi nemaz ne tik sen,
Par izdzīvošanu un spītu
Par dzīvi bez dzīvības.
Bet pēc tam, pēc tam bija cerība –
“Ich bin ein Berliner”.
Es redzēju pelnos lapu grāmatā
Reiz tā svērusi vairāk par dzīvību.
Es redzēju pamestu staciju Berlīnē
Sliedes bij klusas. Tās veda pagātnē.
Bet tici man – ziedoši ceriņi
Ir skaisti šopavasar. Arī Berlīnē.
2013
Letter from Berlin
Should I tell you about lilacs in Berlin?
and I would, about the people on streets.
Should I tell you about stones in Berlin?
and I would. About unbearable.
Should I tell you the stories of Berlin?
And I would –
about the life not so long ago
about life in spite
about the life without life.
But after was hope
“Ich bin ein Berliner.”
I saw ashed page from the book in Berlin
once the book cost more than a human life.
I saw the brick from the old station in Berlin
there wasn’t any railroad to go.
But now, now it is springtime 2013
and you know – lilacs are beautiful in Berlin.
Tikai spēle
Septiņas vakarus septiņi gulbji lido
Septiņas reizes sauc kādu vārdā.
Septiņreiz septiņi bērni smejas –
Nekas nav beidzies, tas tikai sākums.
Septiņi mūki saliek lūgšanā rokas
Septiņreiz kareivji pārvar kalnu.
Septiņi simti klintsbluķu velti
Ceļam, ne tā galam.
Septiņas kārtas jāada krekli no nātrēm,
Septiņiem gulbjiem atdodot cilvēka dzīvi
Varbūt būs septiņsimt reizes jāmirst
Lai atkal no jauna
Piedzimtu. Pirmoreiz.
2014
Just a game
Seven times seven swans are flying,
Seven times one calls somebody’s name
Seven times seven children are laughing
It isn’t over yet, it’s just beginning
Seventeen old monks place praying hands
Seventy soldiers climb over the mountain
Seventy seven heavy stones are thrown away
For a road, not for its end
Seven times one knits shirt from the nettles
To turn swans towards human life.
Seven hundred times one might be dying –
Or again from the beginning –
To be reborn again.
