Jaunas mīlestības un cīņa par dēliem 1
Diāna atgriezās Anglijā, kur drīz sastapa, iespējams, savas dzīves patiesāko mīlestību. Šķiet, vēlreiz pārstāstīt vairāk vai mazāk romantisko stāstu par Diānu un pakistāniešu kardioķirurgu Hasnatu Hanu šeit nav lielas jēgas. Kaut vai tāpēc vien, ka vēl joprojām no kinoekrāniem lāgā nav pazudusi jaunākā šim stāstam veltītā kinofilma “Diāna: mīlas stāsts”. Pietiks vien ar to, ka atgādināsim – tas beidzās tāpēc, ka tā gribēja Hasnats. Protams, tas viss nemaz nebija tik ļoti vienkārši. Diāna to ļoti pārdzīvoja, jo faktiski jau bija sevi sagatavojusi dzīvei Pakistānā un visa sava iepriekšējā dzīvesveida kardinālai maiņai.
Atraidīta sieviete parasti līdz mielēm izbauda savas bēdas. Vispirms Diāna sarāva saites ar labāko draudzeni. Tāpat viņa pilnībā izbeidza attiecības ar māti, kura bija atļāvusies kādā intervijā atzīt, ka bijusi pret meitas sakaru ar musulmani. Māte centās pielabināties, taču Diāna pat neatplēsa viņas sūtītās vēstules. Vēl vairāk – viņa pēkšņi kļuva atklāti neiecietīga arī pret ieturēti rāmo karalisko ģimeni. Atbildot uz karaļnama pausto vieglo kritiku par viņas ģērbšanās manieri, Diāna savukārt izsmēja karalienes stilu un vispār nodēvēja karaļpāri par “vācu punduriem” (viņu dinastijas vārds ir Sakseni–Koburgi–Goti).
Vienlaikus atraisījās arī Diānas vajāšanas mānija. Pēc viņas kategoriskas prasības vairākkārt pārmeklēja viņas māju – vai tur nav uzstādītas slepenas noklausīšanās ierīces. Viņu nomāca aizvien jaunas drūmas aizdomas. Viņa bija pārliecināta, ka karaliskā ģimene slepus tīko no viņas atbrīvoties un var viņai sarīkot auto vai avio katastrofu. Jāpiebilst, vēlāk to pašu nerimtīgi pauda arī ēģiptiešu miljardieris Mohameds al Fajeds…
Atšķirībā no Diānas, viņas bērni palika karaliskās ģimenes locekļi. Vasaras brīvdienās viņi devās uz Balmorālu, karalienes vasaras rezidenci Skotijā. Savukārt Diāna saviem bērniem varēja piedāvāt labākā gadījumā tikai savu vairāk vai mazāk nodrošināto “nekaralisko” paziņu īpašumus, taču tur viņi jutās tikai viesi. Bet Balmorāla bija viņu mājas. Princis Viljams bija satuvinājies ar vectēvu, kurš mazdēlā jau bija saskatījis visu to cerību iemiesojumu, kuras nebija īstenojis viņa dēls Čārlzs. Katrā ziņā Viljams pēc vienas paaudzes ir mantojis Edinburgas hercoga raksturīgo un krietni vien specifisko humora izjūtu.
Par šo faktu Diāna bija neslēpti greizsirdīga. Viljams viņai bija faktiski pēdējā relikvija, vienīgais vistuvākais draugs, kuram viņa uzticēja daudz kā tāda, ko parasti mātes saviem bērniem nemaz nestāsta. Viljams jau ļoti agri bija nobriedis, vismaz garīgā izpratnē, jo spēja itin vīrišķīgi piedāvāt mātei palīdzīgu plecu. Taču viņš kategoriski nevēlējās kļūt par izraidīto. Viņš ir Anglijas troņa mantinieks, un to viņš lieliski apzinājās. Viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa ir galms, ceremoniāli, protokols, princim atbilstoša goda izrādīšana un viss tamlīdzīgais. Diāna pauda, ka ar dziļām skumjām un lielām bažām sākusi novērot savā vecākajā dēlā nepārprotamas “vindzorizācijas” pazīmes.
