Bērnu māte 1
Vienā no nākamajiem Velsas apceļojumiem 1981. gada oktobrī Čārlzs un Diāna apmeklēja Linipijas slimnīcas dzemdību nodaļu Rondavellā. Viena no topošajām māmiņām Diānai jautājusi, sak, un kad viņa pati domā kļūt par māmiņu, uz ko Diāna atbildējusi tikai ar mīklaini biklu smaidu. Bet jau tikai dažas dienas vēlāk karaļnams oficiāli paziņoja, ka princese ir prinča un princeses pirmdzimtā gaidās. 1982. gada 21. jūlijā pulksten piecos no rīta Čārlzs pats nogādāja Diānu slimnīcā, kur pasaulē nāca nākamais Anglijas karalis princis Viljams.
Nākamajā dienā, kad vistuvākie karaliskās ģimenes locekļi bija apmeklējuši Diānu un jaundzimušo, jaunā māmiņa visus pārsteidza ar lēmumu tūlīt pat pamest slimnīcu. Vēl joprojām krietni vien bāla, bet vienlaikus starojoša mātes priekā viņa kopā ar vīru iznāca pie reportieriem, turot rokās mazo princi, kurš tieši tajā mirklī pilnā sparā nodemonstrēja savu plaušu un balss saišu varenību. Jāteic, šīs publiskās ievērības sajūtas Diānai jau bija ļoti iepatikušās, un, kā vēlāk varēs pārliecināties, tās kļūs arī par viņas dzīves galveno lāstu.
Diāna kā jaunā māmiņa vārda vistiešākajā nozīmē uzziedēja. Nevēloties šķirties no dēlēna kaut vai tikai uz neilgu mirkli, Diāna uzstāja, ka mazais Viljams jāņem līdzi arī ieplānotajā braucienā uz Austrāliju un Jaunzēlandi 1983. gada martā. Šā brauciena laikā Diāna varēja pilnā mērā pārliecināties par to, cik grandiozi liela ir cilvēku neizskaidrojamā pieķeršanās viņai arī tālu ārpus Britānijas robežām. Savukārt Čārlzs beidzot apjauta, ka gluži neviļus kļuvis par otrā plāna figūru, par ko pat atļāvās publiski paironizēt. Visviet, kur vien pāris parādījās, atkārtojās viens un tas pats: Diāna neiztrūkstoši bija “programmas nagla”.
1984. gada februārī karaļnams oficiāli paziņoja, ka princis un princese gaida parādāmies pasaulē otro bērnu. Henrijs Čārlzs Alberts Deivids, kuru turpmāk dēvēs vienkārši par princi Hariju, piedzima 15. septembrī. Diāna jau otro reizi devās prom no dzemdību nodaļas laimes pārņemta un atkal ar mazu princi rokās. Jūsmas pārņemtie preses ļaudis viņu toreiz pat nodēvēja par “mātišķuma ideālu”.
Apzinoties plašsaziņas līdzekļu nenogurstošo uzmanību, kāda nākotnē būs jābauda jaunajiem prinčiem, Čārlzs un Diāna centās viņus no tās norobežot tik lielā mērā, cik vien tas ir iespējams. Un, jāatzīst, viņiem tas arī izdevās. Neskatoties uz to, ka Viljams un Harijs bija iedresēti kārtībai, galma protokolam un “karaliskās ģimenes locekļu” pašapziņai, tad, kad zēni nokļuva publikā, viņi uzvedās pārsteidzoši atbrīvoti un dabiski. Laikabiedri pauž, ka tas lielā mērā esot Diānas nopelns, jo viņa pati, uzaugusi faktiski nepilnīgā ģimenē, visiem spēkiem tiecās no kaut kā tamlīdzīga pasargāt savus bērnus, ieskaujot viņus ar mīlestību un sapratni.
Jau kopš paša sākuma Diāna centās, lai viņas bērni dzīvotu cik vien iespējams vienkāršu, parastu dzīvi. Kad pienāca laiks lemt par dēlu sākotnējo izglītību, Diāna uzstājās pret to, ka viņus varētu izglītot slēgtā karaļnama pasaulē, tāpēc viņi sāka apmeklēt parastas pirmsskolas klasītes un vēlāk arī visnotaļ parastas skolas. Atpūtā Diāna ļāva saviem zēniem valkāt džinsus, sporta bikses un tenisa kreklus. Viņi ēda hamburgerus un popkornu, apmeklēja kinoteātri un atrakcijas, kur mazie prinči gluži kā visi citi stāvēja kopējā rindā savu vienaudžu vidū. Vēlāk Diāna dēlus Viljamu un Hariju iepazīstināja ar savu darbību labdarības lauciņā un, dodoties uz tikšanos ar slimnīcu pacientiem vai bezpajumtniekiem, bieži ņēma bērnus sev līdzi.
Diānas labvēlīgā ietekme, kas izpaudās galvenokārt kā viņas tieksme nodrošināt saviem bērniem normālu bērnību, katrā ziņā viņiem piešķīra pozitīvu impulsu nākotnei. Diānas bērēs abi pusaudži zēni ieturēja visnotaļ cienīgu jau pieaugušu vīru stāju. Katrā ziņā viņu bojā gājusī māte ar viņiem būtu lepojusies. Tajā dienā, līdztekus gūzmai visa veida citu skumjo paraugu, daudziem palicis atmiņā pie Diānas zārka pieslietais vainags, ko rotāja kartīte tikai ar vienu uzrakstītu vārdu: “Mammai”…
