Diāna Jance: Mēneši un gadi aizritējuši dīvaini – nobīstoties … un pierodot pie draudiem. 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējās nedēļas, iespējams, pat mēneši un gadi aizritējuši dīvaini – uztraucoties par kaut ko, nobīstoties… un pierodot pie draudiem.
Tā tas bija ar zaļajiem cilvēciņiem Krimā un Donbasā, tad ar karu Sīrijā un bēgļu laivām Vidusjūrā.
Pagājušajā gadā tas turpinājās, klausoties ziņas par Covid-19 izplatību tālu Ķīnā… Esmu pamanījusi cilvēku prātu pētnieku publicētos zinātniskos aprēķinus par to, cik ātri mūsu smadzenes ir spējīgas piemēroties agrāk neiespējamām situācijām.
Kāds teiks, ka rakstam par agresoriem un varām nav nekāda sakara ar kultūru? Tā vis nav. Kultūra ir brīvība, bet brīvība ir jāsargā, un tā ir trausla.
Kā zināms, “franču grupa” bija Padomju Savienības drošības iestāžu dots apzīmējums latviešu inteliģences grupai, kuras dalībniekus 1951. gadā apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un līdzdalībā pretpadomju sanāksmēs.
“Noziedzniekiem” piesprieda septiņu līdz 25 gadu ilgu ieslodzījumu darba labošanas nometnēs tālu no Latvijas. Represiju mērķis bija izolēt režīmam nelojālus cilvēkus un iebaidīt latviešu inteliģenci.
Kāds iebildīs, ka “franču grupas” laiks bija cits gadsimts, kad te valdīja cita valsts iekārta. Bet – tieši tādēļ esam mēs – pašlaik un šodien, lai atcerētos visus un ikvienu, kurš tādā vai citādā nozīmē cīnījies par Brīvību.
Tagad zināms, ka lielākā daļa no šīs nosauktās “franču grupas” nemaz nebija disidenti.
Piemēram, dzejniece Elza Stērste divos no vakariem stāstīja par 17. gadsimta franču teātri un Šarla Bodlēra dzejas estētiku, ticamākais, ne vārda nepieminēdama zaudēto Latviju. Tomēr izmeklētājam bija pilnīgi skaidrs, ka ar šo stāstījumu dzejniece grāvusi padomju iekārtu.
Atgriezīšos pavisam nesenā pagātnē un turpināšu par šodienu. 2018. gada oktobrī Krievijā Arhangeļskas apgabala drošības dienesta telpās notika sprādziens.
Kāds 17 gadus vecs jaunietis bija ienesis ēkā spridzekli; sprādzienā viņš pats gāja bojā un trīs dienesta darbinieki guva ievainojumus. Par notikušo tika ierosināta krimināllieta par terorismu.
Novembrī Pleskavas radiostacijas ēterā “Eho Moskvi Pskov” izskanēja žurnālistes Svetlanas Prokopjevas raidījums, kurā viņa citstarp pauda viedokli, ka pašreizējā Krievijas vara pati esot izaudzinājusi jaunu paaudzi, kas pret to cīnās.
2019. gada sākumā par šo viedokli pret Svetlanu Prokopjevu ierosināja krimināllietu par terorisma attaisnošanu. Krievijas kriminālkodekss šādam pārkāpumam paredz naudas sodu līdz diviem miljoniem rubļu (aptuveni 28 000 eiro) vai brīvības atņemšanu līdz pat septiņiem gadiem.
Laikam ritot, par žurnālisti iestājās praktiski visas lielākās profesionālās žurnālistu organizācijas pasaulē. Pat ņemot vērā Krievijas līdzšinējos cilvēktiesību pārkāpumus, šis tiesas process likās absurds.
Visticamāk, tieši pateicoties plašajai publicitātei, šopirmdien sodu samazināja līdz 500 tūkstošiem rubļu (6282 eiro).
Es nepazīstu žurnālisti Svetlanu Prokopjevu, taču atceros raidorganizācijas “Eho Moskvi” atbalstu cīņai par Baltijas brīvību 20. gadsimta 90. gados.
Toreiz mēs visi domājām tieši tā, kā raksta viens no ļoti daudzajiem žurnālistes atbalstītājiem: “/../uzskatu, ka minimālā un vissvarīgākā lieta, ko mēs tagad varam darīt, ir solidaritāte un pretestība.
Nepadodieties, neatdodiet viņiem mūsu brīvības paliekas. Pat ja šīs brīvības cena varētu būt personiskās brīvības trūkums.”
Varētu domāt, ka šim notikumam nav nekāda sakara ar Latviju un tās kultūru. Varbūt tas tomēr tā nav.
Pagājušā gada rudenī, kad Parīzē UNESCO mītnē notika izstāde “Latvijas kultūras alfabēts”, šīs starptautiskās organizācijas ierēdņi bez paskaidrojuma bija paģērējuši izņemt šķirkli “cīņa”, kurā bija izskaidrots Latvijas Nacionālā arhīva darbs, atslepenojot dokumentus, kas saistīti ar politiskajiem ieslodzītajiem, izsūtītajiem un čekas darbību.
Pašlaik UNESCO izstāde apskatāma Sv. Pētera baznīcā Rīgā.
