Diāna Jance: Maskotās sejās zaigoja aukstas acis 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms dažām dienām redzēju sapni. Varbūt tā bija Mežaparka Lielā estrāde, bet, iespējams, ne. Visapkārt stāvēja daudz cilvēku, kāds smaidīja, kādam acīs bija asaras, kāds stingi klusēja. Vienu brīdi pūlis dziedāja, tad vienā balsī skandēja vārdus “brīvība” un “valsts”, “demokrātija” un “tiesības”.
Gandrīz vienā ritmā ar ļaužu satrauktajiem sirdspukstiem tumšos padebešos skrēja mākoņi un līgojās koku zari. Cilvēku pūlis elpoja, tas likās kā vienots ķermenis, ilgi krātais spēks lauzās ārā, pēc garajiem apspiestības gadiem vairs nejūtot ne baiļu, ne briesmu. Tā bija gaiša izmisuma drosme. Sapnī plīvoja karogi sarkanbaltās krāsās.
1988. gada 7. oktobrī Mežaparka Lielajā estrādē notika dziesmotā manifestācija “Par tiesisku valsti”, kurā piedalījās ap 150 tūkstošiem dalībnieku. Cits pēc cita dziedāja kori, viens pēc otra cēlās kordiriģenti, cits pēc cita tautu uzrunāja latviešu dzejnieki, zinātnieki un vēsturnieki, kā arī Komunistiskās partijas vadītāji, kuri solīja nedarīt savai tautai ļaunu. Plīvoja karogi sarkanbaltsarkanās krāsās.
Dainis Īvāns toreiz teica: “Es jūs aicinu nebaidīties ne no kā. Mums vairs nav ko zaudēt kā vien mūsu lopiskos sadzīves apstākļus, mūsu neticību, pazemojumus, beztiesiskumu. Mums ir jāatkaro mūsu laupītās tiesības.” Skanēja Lūcijas Garūtas 1943. gadā sacerētā Tēvreize no kantātes “Dievs, tava zeme deg!”.
Pagājušajā nedēļā Baltkrievijā sākās “Tautas ultimāts”, vispārējā streikā pieprasot atbrīvot apcietināto tūkstošus un jaunas vēlēšanas. Baltkrievi šo laiku pēc negodīgo vēlēšanu rezultātu pasludināšanas dēvē arī par kultūras revolūciju. Streikā piedalās arī vairāku teātru režisori, aktieri, mūziķi un mākslinieki. Demonstrācijās viņi nes plakātus “Mēs neesam vergi”, “Kultūra pret vardarbību”.
Tagad daudzi no viņiem ir zaudējuši valdošā režīma apmaksāto darbu. Tautas gājienos plīvo baltsarkanbaltie karogi, daudzi nes ziedus. Skan tautasdziesmas un baltkrievu neoficiālā himna, šajā rudenī pat baznīcās aizliegtā baltkrievu dzejnieces Natālijas Arseņjevas 1943. gadā sacerētā tautas lūgšana “Visvarenais Dievs” (“Магутны Божа”), lūdzot sargāt tautu no kara posta.
Pirms pāris dienām par šīs lūgsnas atskaņošanu no operas skatuves administrācija no darba atlaida lielu daļu izcilu baltkrievu mūziķu. 2020. gada Visu svēto dienā Minskas un citu Baltkrievijas pilsētu ielās jau 13. nedēļu pēc kārtas mierīgā demonstrācijā atkal izgāja baltkrievi – jauni un veci, strādnieki un kultūras darbinieki, studenti un pensionāri.
Pat drošā tālumā no slēgtajām Baltkrievijas robežām ir grūti noskatīties, kā melni tērptie nozombētie jaunie vīrieši aklā niknumā sit savu tautu. Ievainoto un apcietināto skaits nemitīgi aug, cietumos esot jau ap 16 tūkstošiem baltkrievu.
Savā sapnī stāvēju liela ļaužu pulka pirmajā rindā. Turpat bija arī kādi vīri miliču formās ar suņiem pavadās, un gluži kā toreiz īstenībā Latvijas dziesmotās revolūcijas laikā noliecos, lai lielo vilku noglaudītu. Toreiz suns pateicīgi paluncināja asti un laipnām acīm raudzījās manī… To pamanījis, padomju uniformā tērptais milicis gandrīz sastinga un latviski teica: “Uzmanieties, viņš taču var uzbrukt!” Šie suņi nebija trenēti glāstiem.
Arī sapnī sajutu bailes, viss sāka tumst. Ļaužu pūlis vēl izstaroja drosmi, bet draudzīgo drošības vīru sejas bija izmainījušās. Tām bija pārvilktas melnas maskas. Maskotās sejās zaigoja aukstas acis, tās bija mācītas ienīst brīvību un tautu, kas ilgojās pēc gaismas.
Melnas rokas saķēra manus gaišos plīvojošos matus un izrāva no siltās kopības. Redzēju, kā apbruņotie vīri rāvās caur pūli, neskatoties sitot gan jaunam, gan klibam, gan vecam, pat zīdainim ratiņos. Dubļos iemītajos sarkanbaltajos karogos vairs vīdēja tikai sarkanā krāsa. Bet vaidošais pūlis nepārstāja skandēt lūgšanas vārdus: “Dari brīvu, dari laimīgu baltkrievu zemi…”
