Diāna Jance: „Kaut mums izdotos pandēmijas laiku izmantot kā iespēju” 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās aprit tieši gads, kopš mūsu valstī globālās pandēmijas dēļ pirmo reizi izsludināja ārkārtējo situāciju.
Tagad, otrā viļņa laikā, praktiski katru dienu domāju par to, kas notiks ar mums visiem pēc tam, kad būsim pārvarējuši šo grūto laiku, kāda būs pasaule “pēc tam”. Droši vien neesmu vienīgā, kura reizēm domā par to, kur visvairāk gribētos aiziet un redzēt, ar ko beidzot satikties pa īstam, nevis “Zoom” bildītēs. Visvairāk domāju par to, lai šis dīvainais mājsēdes laiks nebūtu bijis veltīgs, lai lielajās vēstures annālēs tas nebūtu izmetams un savā ziņā nepieminams.
Dīvaini apzināties, ka līdzīgi pārdzīvojumi mūsu tautai jau ir bijuši – gan vēstures “nepieminamie laiki”, gan “ārkārtas situācijas”. Vienmēr esmu brīnījusies, kā bijis iespējams nepazaudēt veselo saprātu krīzes situācijās un vēl skatīties nākotnē.
Piemēram, 1918. gada Latvijas valsts proklamēšanas dienā visapkārt bija naidīgas armijas, bet rakstnieks Atis Ķēniņš rakstīja: “Kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē, tad lai atgādājamies mūsu tautas sapni par Latvijas gaismas pili, par īpatnēju latviešu kultūru. Lai nenogrimstam materiālismā! [..] Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību.
Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, savas īpatnējas gara vērtības, ir dzīvojušas par velti.” Daudz vēlāk daļa no mūsu valsts dibinātājiem un viņu līdzgaitniekiem pēckara Vācijas bēgļu nometnēs noorganizēja skolas un pat universitāti. Jāuzsver – starptautiskie bēgļu organizācijas pārraudzītāji savos ieteikumos pat nebija pieminējuši nacionālo skolu dibināšanu. Visgrūtākajos un bezcerīgākajos laikos glābj domas par nākotni.
Manā dzīvē un pat, domāju, arī ne citu šobrīd dzīvojošo paaudžu laikā mūsu Latvijā nav bijusi tāda viedokļu un domu sašķeltība kā šīs pandēmijas gadā. Man ir bail par šo laiku, kad daudzi ir ierāvušies savā kūniņā un vienīgo atrisinājumu gaida nākam “no augšas”. Augšas patiesībā nav.
Jā, ir ieteikumi un sodi, bet tiem nav spēka mūs padarīt par labākiem cilvēkiem, tikai, iespējams, brīžam pasargāt no mums pašiem – ja paši to vēlamies. Atceros senu gadījumu savā bērnībā – pludmales smiltīs gulēja stikla lauska un man teica: pacel to, izmet. Tam pretojos – ne es pudeli biju šķaidījusi, ne lausku pametusi.
Un tad man paskaidroja: ja lauska paliks guļam, nāks cita meitenīte, sagriezīs kāju un tad viņa nevarēs braukt uz Zooloģisko dārzu. Tik vienkārši tas bija. “Nedari otram to, ko negribi, lai kāds dara tev.” Un dari cita labā to, ko gribētu, lai izdara tev.
Pagājušajā nedēļā žurnālā “Ir” publicēta brīnišķīga intervija ar neticama gribasspēka un muzikālā talanta apveltīto jauno flautisti Maiju Fogeli, kura, vājredzīga būdama, šogad absolvēs Mūzikas akadēmiju. Tas ir stipra cilvēka stāsts.
Bet šajā stāstā bija vēl mazs blakus stāstiņš, kuru mūziķe piemin: “Tūlīt pēc iestāšanās tikos ar prorektoru un sarunā tikai garāmejot ieminējos, ka mani uztrauc nodarbības, kas paredzētas pagrabstāva telpās – tur es jūtos ļoti nedroši. Viņš neko neteica, toties rīkojās. Man četru gadu laikā nav bijis nevienas lekcijas pagrabstāvā.”
Kaut nu mums izdotos šo pandēmijas laiku izmantot kā iespēju. Sakārtot sevi un vidi, padomāt par nākotni. Ir lietas, kuras pat neprasa tūlītējus finansiālus ieguldījumus, tik vien kā labu gribu un, iespējams, pareizu likuma pantu. Tāpat kā 1918. gadā, cilvēktiesības ir aktuālas arī šodien.
Vēsturnieks Uldis Ģērmanis ir teicis: “Latvieši pārāk bieži ir bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji, bet pārāk maz domātāji un plānotāji.” Un arī: “Jo neticamākas un neiespējamākas lietas kāds sludina un apsola, jo lielāki sekotāju bari tam rodas.”
Jūs taču saprotat, ka rakstu par cilvēktiesībām un atbildīgu nākotni visiem, vai ne? Mūsu mazā valsts ir tieši tik liela un maza, lai ikvienam būtu pieejamas visas iespējamās tiesības. Un, protams, arī pienākumi pret valsti. Vēsturnieks Ģērmanis teicis arī tā: “Nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.”
