Diāna Jance: „Es izvēlos neklausīties krievu mūziku, nelasīt krievu autorus” 64
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien, kad rakstu šo sleju, ir 8. maijs un Eiropa svin Uzvaras dienu. Bet jau rītdien, 9. maijā, nāks nākamā svinamā diena. Kādas gan var būt domas pirms 2023. gada 9. maija, Eiropas dienas? Ne tikai pateicība, ka pavisam oficiāli esam daļa no Eiropas. Ne tikai pateicība, ka virs mums zilas debesis, kas spoguļojas mierīgos ūdeņos, pļavās mierīgi zied dzeltenas purenes un pienenes, un visam pāri ķiršu un ievziedu plīvuri.
Vai var rakstīt un domāt, un dzīvot tā, it kā nekāda kara nebūtu? Kādas ir Latvijas priekšrocības tagad, 2023. gada maijā? Mēs zinām. Domāju, ka daudzu prātā tie nav Eiropas fondi, bet drošība. Kā šoreiz pieminēt citu izpratnē – uzvaras dienu –, skaidri saprotot, ka toreiz tika sakauta tikai daļa no ļaunuma?
Šonedēļ ir divas nozīmīgas dienas, bet kādā citā drīzā nedēļā būs vēl trešā svētku diena, kuru jau vairāk nekā piecpadsmit mēnešus ar nepacietību gaida visa civilizētā pasaule. Tad, kad uzvarēs Ukraina, šī Eiropas svinamā diena paliks, bet mūsu laika cilvēkiem Ukrainas uzvaras diena nozīmēs daudz vairāk nekā Otrā pasaules kara beigas, jo toreiz, kad 8. maijā kapitulēja nacistiskais Vācijas režīms, liela daļa ļaunuma palika, kā bijusi.
Ukraina uzvarēs, un tikai tad, kad Ukrainas valsts būs daļa no Eiropas Savienības, tikai tad, kad Ukrainas pilsoņi būs daļa no Eiropas Savienības, mēs būsim uzvarējuši Otro pasaules karu. Būsim kļuvuši vēl stiprāki, un tad arī Eiropas dienai būs stiprāka balss, kas skanēs vēl skaļāk un spēcīgāk. Pirms 2014. gada es, tāpat kā daudzi, salīdzinoši maz zināju par Ukrainu, bet tagad, šī gada Eiropas dienā, manā sirdī Ukraina ir uzreiz pēc Latvijas, jo, ja 2023. gada pavasarī Ukraina nespētu turpināt cīnīties, arī mūsu Latvija drīz zustu.
Eiropas dienā vēlētos domāt par Eiropu, par Eiropas kultūru toreiz, pirms pandēmijas un kara, bet, skatoties plīvojošajā zili dzeltenajā Eiropas karogā, kopš kara sākuma manās acīs tas plīv kopā ar dzelteni zilo Ukrainas karogu. Taisnība tiem, kuri skaidri un skaudri norāda uz Latvijā pieļautajām kļūdām – to ir daudz un daudz lietu mēs spētu paveikt labāk, bet ir arī daudz labā, kas paveikts. Izrādās, mūsu mugurkauls nemaz nav tik lokans, kādu to brīžam mālē. Par visnesenākajiem lēmumiem – esmu lepna, ka pasaules čempionātā hokejā Ukrainas un Latvijas karogi būs līdztiesīgi, ka tie līdztiesīgi plīvos līdzjutēju tribīnēs.
Vēl par pēdējo laiku – esmu labticīgs cilvēks un tiešām iedomājos, ka labie un Eiropai lojālie krievi, kuri tagad mīt pie mums, Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Gibraltārā, Spānijā, ik pa laikam rīkos lielas demonstrācijas, lai parādītu, ka viņiem nav vienalga, ka viņi, tie, kuriem nav jābaidās cietuma, izies pilsētu ielās. Ticēju, ka varbūt uzreiz neizies visi tie miljoni, kuri pēdējā gada laikā savu patvērumu atraduši Eiropā, bet simti tūkstoši gan.
Jo viņi taču ir pret karu, jo taču saprot, kas notiek, jo viņiem ir pieejama jebkāda informācija. Jo viņi taču zina, cik ļoti tā saucamie “vietējie” gaida, lai viņi protestētu. Klusums. Dažas demonstrācijas jau gan bijušas, bet tajās iet tikai kādi desmiti. Pavisam maz ir to, kas gribētu izrādīt savu labo gribu, lielākā daļa nemaz netaisās līdzi just. Šis ir kara laiks, nav pelēkās krāsas, ir tikai melna un balta. Viņi nemaz netaisās mācīties latviešu, lietuviešu, somu un pat ne spāņu valodu, viņi tikai izmanto mūsu valstis, lai pārziemotu.
Un, turpinot par manipulācijām – patiesībā man nav nekas pret pagājušā gadsimta krievu ebreju rakstnieces Agnijas Barto daiļradi. Atceros, ka manā grāmatplauktā pat kādreiz stāvēja nobružāta grāmatiņa par pīlēniņu, kurš meklēja ligzdu un māju. Bet dīvainā kārtā neliekas nejaušība, ka sociālo tīklu reklāmās uzstājīgi – parādās informācija par Agnijas Barto labajiem darbiem – pēc kara meklējot bāreņiem ģimenes.
Tāds kā sīkums, bet šie stāsti lien kā īleni no maisa. Protams, ir jau arī labi krievi, bet šobrīd ir karš un es – izvēlos neklausīties krievu mūziku, nelasīt krievu autorus un neskatīties krievu mākslinieku gleznas. To darīšu pēc kara, pēc Ukrainas uzvaras.
