Diāna Jance: Doma “Dalies mīlestībā” nekur nav zudusi 2
Autors: Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien, trešajos Ziemassvētkos, kad vēl joprojām gaisā nav pazudis svētkos virmojošais miers un labs prāts, pēkšņi atmiņā atgriezās dienas no salīdzinoši nesenas pagātnes, Ziemassvētki pirms trīsdesmit gadiem. Tas notika tepat – Doma laukumā, Rīgas Biržas namā, kur mūsdienās jau gadiem atrodas mākslas muzejs, turpat iepretī, kur nu jau gadiem esam pieraduši redzēt labdarības akcijas “Dod pieci” stikla studiju.
Toreiz mūsu tikko neatkarību atguvusī valsts vēl bija jauna – bija pats pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākums. Grūti klājās daudziem, bet, tāpat kā šodien, daudziem bija neziņa par rītdienu, un netrūka to, kuri Ziemassvētku laikā jutās īpaši vientuļi.
Patiesībā nebiju klāt, kad radās šī doma – sarīkot televīzijas akciju, kuras laikā palīdzēt Ziemassvētkos tiem, kuriem klājas visgrūtāk. Tagad teiksit – kas tad tur jauns? Bet vai varat noticēt, ka toreiz vēl ritēja tikai pirmie gadi, kad pēc okupācijas droši varēja vēlēt “Priecīgus Ziemassvētkus”? Ielās un māju logos vēl nebija svētku gaismiņu, atceros, teju pašu pirmo lampiņu virteni tolaik atveda no Somijas… Tā nu tur spīdēja Biržas nama stūra logā.
Kā bija tad? Toreiz vēl nepavisam nebija ierasts rīkot labdarības akcijas. Pat paši vārdi bija jauni – gan labdarība, gan akcija, gan arī brīvprātīgie. Tiesa, tā nebija pati pirmā palīdzība grūtdieņiem, rakstniece Marina Kosteņecka jau pirms tam bija aicinājusi palīgā iepriecināt bāreņus bērnunamos, iespējams, viņa bija tā, kura sabiedrībā plašāk sāka runāt par to, cik būtiski ir palīdzēt, par to, ka kopā iespējams atvieglot daudzu ikdienu.
Bet toreiz, 1992. un 1993. gada Ziemassvētku laikā, notika pašas pirmās lielās labdarības akcijas pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas. Vārdus “Dalies mīlestībā” sludināja televīzijā un radio, arī laikrakstos. Savu palīdzību piedāvāja mūziķi un mākslinieki, talkā nāca čakli palīgi, kuri, lūdzot palīdzību, apzvanīja bagātās kompānijas. Dāvanu paciņas nāca un nokļuva pie tiem, kuriem klājās grūti, visgrūtāk.
Un tad pienāca pats Ziemassvētku vakars. Pie Biržas nama ieejas stāvēja jau agrāk rūpīgi izraudzītā un no Mazirbes atvestā vecā zvejnieku laiva, un katram, caur laivu ienākot gaišajā namā, tika teikts tajā pamest grūtās aizgājušā gada domas. Pašā vakara sākumā skanēja Lučāno Pavaroti “Panis Angelicus”… Tiesa, tagad par to domājot, atceros, ka neviens pat neiedomājās par šā skaņdarba autortiesībām. Caur laivu nāca daudzi – gan tie, kuriem Ziemassvētku vakarā nebija kur iet, gan tie, kuri tikai vēlējās sasildīties ar karstu tēju, gan tie, kuri vēlējās tik mirkli parunāties… Veco laivu ar tajā sanestajām smagajām domām, gluži kā Ziemassvētku bluķi, pēc šā vakara sadedzināja.
Pašā nama zālē skanēja mūzika un sarunājās sanākušie. To bija daudz – sēdēja tie, kuri bija palikuši vientuļi un atcerējās Ziemassvētku svinības ģimenēs, iespējams, bija arī kādi, kuri tik tikko saprata, kas šie vispār ir par svētkiem, jo mūsu valstī tolaik vēl viss bija jauns. Pa laikam ieradās arī kāds todienu miljonārs, arī – kāds, kuram vēl līdz turībai bija ejams tāls ceļš. Ienāca aktieri, mūziķi, dzejnieki, strādnieki un ārsti, ienāca ministri, skolotāji un pat Valsts prezidents.
Gluži kā mūsdienās, tikai tolaik viss bija pirmoreiz. Tie bija paši pirmie gadi, kad neatkarību atguvušās valstis atsāka publiski svinēt Ziemassvētkus un atsāka izprast to vēsti.
Ļaužu pulciņš, kas toreiz aicināja dalīties mīlestībā, nebija liels, iespējams, ar visiem palīgiem būtu satilpuši pavisam mazā autobusiņā. Tagad liekas tik savādi, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas TV radošās apvienības “Labvakar” akcija “Dalies mīlestībā” tik tiešām bija pati pirmā lielā labdarības akcija Ziemassvētkos. Un cik labi apzināties, ka toreizējam sākumam ir tik daudz turpinātāju. Vārdi un doma “Dalies mīlestībā” jau nekur nav zuduši.
