Diāna Jance: Daļa no mums izvēlas neredzēt saslimušos un mirušos! 6
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Labi atceros vienu no tiem Latvijas vēstures laika nogriežņiem, kad visietekmīgākais ierocis, kā valdīt pār cilvēku garu un miesu, bija likt viņiem baidīties no visa iespējamā. Vairākumam iedzīvotāju okupācijas varas augstākais ešelons un tam uzticamā vietējā izpildvara asociējās vienīgi ar piespiedu pakļaušanos.
Toreiz vara bailes apzināti un rūpīgi iedēstīja vai ikkatrā, viss tika pakārtots šīm bailēm. Uzraudzītas tika arī atmiņas un pat nākotnes sapņi. Tomēr bailes mūsu tautu ne tikai šķēla, bet arī vienoja.
Tā bija mūsu kultūra, kas palīdzēja nesaļimt: grāmatās starp rindām varēja izlasīt brīvākas domas, mūzikā un aktieru čukstos teātrī varēja saklausīt gara gaismu, mākslas izstādēs varēja ieraudzīt brīvību. Kultūras cilvēki labi apzinājās savu atbildību tautas priekšā un arī atbildību par publiski izteiktiem vārdiem.
Protams, netrūka arī tādu cilvēku, kuri izvēlējās neredzēt realitāti: vieni dzīvoja atmiņās, citiem ikdiena bija pietiekama un valdošā ideoloģija pieņemama. Gan Otrā pasaules kara gados, gan tiem sekojošajos padomju okupācijas gados katra piespiedu individuālā izvēle bija savas realitātes samērošana ar apkārtējo pasauli.
Tagad, pandēmijas laikā, noteikti neesmu vienīgā, kura daudz domā par noklusētajām atmiņām un katra izvēli ieraudzīt realitāti vai arī izlikties to neredzam.
1941. gada 30. novembrī sveša vara uz Rumbulu aizveda un iznīcināja mūsu kaimiņus, draugus, daudziem arī radus.
Liekas neticami, kā apkārtējie toreiz spēja izvēlēties neredzēt, noklusēt un dzīvot tālāk. Šī gada rudenī daļa no mums atkal izvēlas: neredzēt saslimušos un mirušos, neklausīties ārstos, māsiņās un infektologos; izvēlas neticēt reālajai situācijai.
Kopš kara un okupācijas laikiem ir pagājuši vairāki gadu desmiti, bet ir acīm redzams, ka apziņas manipulatoriem daļā cilvēku ir viegli iedēstīt bailes un neticību. Šoreiz cilvēki ir brīvprātīgi gatavi noticēt savu prātu okupācijai, pakļauties.
Ar viltu ir iespējams daudz, un stāsti par maldināšanu un uzticēšanos zināmi jau gadu simtiem, pat tūkstošiem.
Tie, kuri apzināti musina citus, neizlēmīgākus, būtu apstādināmi (sodāmi) ar visu likuma bardzību. Ir zināms, ka sašķelta sabiedrība nav stipra, tā novājinās un sāk ļimt.
Vai tiešām tas ir kādam izdevīgi, vai arī tā ir vienkārša muļķība? Izplatītajās ķengās un viltus ziņās ir neiespējami norobežot krāpšanu “no ilgstošā laika periodā veiktām dažādām maldinošām darbībām, plaši tiek izplatīta krāpšanas pazīme – maldība, jo faktiskos apstākļus nav zinājusi trešā, tīši maldinātā persona” (izraksts no sprieduma kādā nesaistītā krimināllietā).
Pašlaik ir izsludināta ārkārtējā situācija, valdība pieņem ārkārtas lēmumus, un mūsu pienākums ir tos atbalstīt. Lasot brīžam nepamatotos, brīžam neizprotamos uzbrukumus mūsu valdībai un medicīnas personālam, mēs zaudējam iespēju saukt sevi par kultūras tautu.
Iespējams, ierobežojumi dažubrīd no malas izskatās neloģiski, bet tie ir izmisīgi, un šo izmisuma situāciju esam radījuši visi kopā, tāpēc tā pārvarama visiem kopā.
Nesen kāds ārsts publicēja “Kluso dziesmu” no 1979. gada izrādes “Žanna d’Arka”: “Paciet klusu, ja sejā tev spļauj, sakod zobus un tālāk ej.” Dakteri un māsiņas jau sen apzinājās, ka viņi Ziemassvētkus varēs svinēt tikai sirdīs – ja pietiks spēka.
Vai tie 188 Latvijas patrioti, kuri 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu, domāja par savu pašlabumu, un vai viņiem nebija bail? Domāju, ka viņi labi zināja, kas draud par pretošanos okupācijas varai, bet viņi apzinājās savu kultūras un izglītota cilvēka pienākumu pret savu tautu – dot cerību grūtos laikos.
Tāpat kā visi tie, kuri uzdrošinājās pieminēt neatkarīgo Latviju visus garos okupācijas gadus. Varbūt tā ir, ka bailes var vienot, toties kultūra dod spēku un parāda pasauli jaunām acīm. Cilvēku musinātāji ir bijuši un būs vienmēr, taču tieši kultūra ir tā, kas dod cerību, vieno tautu un neļauj iet maldu ceļus.
Kultūras cilvēki ir atbildīgi pret tautas pagātni, nākotni un šodienu. Grūtos laikos viņiem ir jāspēj saliedēt savu tautu.
