Diāna Īve: gribu sarkanāku saulrietu 1
Jaunās mākslinieces Diānas Īves (1978) sirds pieder franču impresionisma glezniecībai, bet viņa pati, sākot ar stāju un ietērpu līdz pat kautrīgi klusinātai runas manierei – šķiet teju nejauši pārceļojusi mūsu laikā no romantisma laikmeta sievišķīgajiem portretiem. Šķiet, ka abi šie motīvi – impresionisma skanīgie krāsu laukumi un mierpilna, romantiskas gaismas apdvesta ainava savienojusies viņas pašas gleznās. No 19. marta galerijā „Daugava” būs skatāma apjomīga mākslinieces personālizstāde – „La vue Romantique” jeb „Romantisks skats”.
Savulaik beigusi Pāvila Jurjāna mūzikas skolas klavieru nodaļu, Diāna pusaudzes gados tomēr neizvēlējās mūziķes ceļu. Visi priekšnosacījumi tam gan bija – mājās vienmēr skanējusi mūzika, tēvs Igors Ivanovs, būdams pianists, kolekcionēja ierakstus, bet klavierspēli mazā Diāna apguvusi gan tēva, gan – vectēva, pazīstamā komponista Jāņa Ivanova uzraudzībā. Jau toreiz vectēvs atklājis, ka mazmeitu vairāk interesē nošu izkrāsošana, ne izspēle. „Jau no paša sākuma visiem bija skaidrs, ka gleznošana man interesē visvairāk. Vecaistēvs un tēvs gan mēģināja kaut ko iemācīt, bet ar mani nebija tik viegli. Protams, mamma gādāja, lai vismaz pabeidzu mūzikas skolu,” klusi pasmaida māksliniece.
Diānas Īves ceļš līdz glezniecībai nav bijis bez līkumiem. Viņa atceras, bērnībā pie klavierēm bijušas novietotas skulptūras, un uzmanīgā vērotāja 13 gadu vecumā izlēmusi kļūt par tēlnieci. Mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, bet pēcāk Mākslas akadēmijā ieguva tēlnieces diplomu. Tomēr vajadzēja paiet 10 gadiem, lai viņa atgrieztos pie glezniecības, jau kā diplomēta gleznotāja – pērn Diāna ieguva Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas maģistrantūras diplomu – turpat pie sienas nelielā Pārdaugavas namiņa istabā arī pērn tapušais lielformāta diplomdarba ainava ar kokiem – „Poseidonia” (no gleznu triptiha „Atlantīda”).
Diāna teic – gleznošana pie viņas „atnākusi” pati no sevis. Skumju dēļ. „Bērnība un pusaudzes gadi bija pilni sērīgu notikumu, tēvs ilgi slimoja un agri aizgāja mūžībā. Gribējās pasapņot, uzgleznot saulainu pasauli, kur cilvēki nemirst, nesēro, nepārdzīvo, visi ir veseli un laimīgi. Toreiz daudz zīmēju.” Tomēr māksliniece atzīst, klasiskā mūzika skanot viņai galvā arī tagad, kad gleznojot. „Bieži kaut ko uzdungoju, tas ir kā papildinājums krāsām. Gleznojot ar siltām krāsām, prātā nāk melodijas mažorā, ar vēsām – minora tonalitāte.” Tagad interesi par mūziku mantojis Diānas mazais dēliņš (6), kurš pašlaik sācis apgūt klavierspēli.
Diānas stihija ir ainava, spilgtos, tīros krāsu laukumos. Tieši tā raisa vēlmi lidot, kliegt, dziedāt… Diānas ainavu neatņemama sastāvdaļa ir koki. Var redzēt, viņai ir pat sava „koku filozofija” – koki ir galvenie klimatiskās joslas un gadalaika rādītāji, tie dažreiz ir palīdzējuši nonākt pie dažādām atklāsmēm kā apskaidrības koks, labā un ļaunā atzīšanas koks. „Pateicoties kokiem, laika gaisīgā matērija kļūst redzama – tie ir senatnes noslēpumainie liecinieki. Koki prot skaitīt laiku, pieliekot katru gadu pa aplim. Koki nemainās, mainās tikai rakurss, no kura aplūko koku, diennakts laiks un citas sīkas nianses.”
Bet iedvesmot varot viss. Māksliniece teic – cilvēks ir maņu orgānu agregāts, uz kuru iedarbojas mūzika, ziedu smarža, skaista ainava. Diānas gadījumā – kombinācija Parīze un klasiskā mūzika ir teju maģiskā formula, lai taptu jauns darbs. Protams, Diāna glezno arī Latvijā, viņa iemīļojusi Bīriņu pili, tās parku, ezeru un protams, kokus, īpaši pavasarī, kad ir skaistas krāsas, ļoti zilas debesis, izceļas spilgti dzeltenais, sarkani koki, kādus varot redzēt tikai pavasarī.
Lielākā daļa gaidāmās izstādes gleznu – un to nav maz, vairāk nekā 30, – radītas nesen, Parīzē, kur māksliniece devās, pateicoties Kultūras ministrijas konkursa nosūtījumam un darbojās mākslinieku rezidencē „Cite Internationale des Arts”. Diāna pasmaida – iespējams, viņas gleznās ir gluži citāda Parīze, nekā to paredz, piemēram, tūrisma rutīna. Cilvēki skrien pie Eifeļa torņa, uz Elizejas laukiem, bet palaiž garām citas interesantas lietas – jūgendstilu, kas man patīk īpaši, dabas skati ārpus Parīzes. Ja pamostas ļoti agri, var ieraudzīt to, ko nevar redzēt dienā, kad ļaužu pūļi novērš uzmanību. Kā „Rue de l’Hôtel de Ville” ieliņa, kur saulainos vakaros ēnas krīt caur kokiem, un krāsu tik daudz… Protams, neesmu fotoaparāts (smejas), un gribu sarkanāku saulrietu un zilākas ēnas. Lielāku kontrastu!”
Līdz šim ne vienreiz vien Diānas Īves darbi skatītāju atraduši ar mūziku saistītās vietās – mākslinieci viena pēc otras rīkot izstādes aicina mūzikas skolas visos Latvijas novados, viņas darbi nereti ir pievienotā vērtība vietās, kur mūzika skan koncertos. „Ja izlieku savus darbus apskatei, tad tas ir tādēļ, ka gribu dalīties priekā par skaistām ainavām, dalīties mīlestībā pret dabu. Mūzikas skolu audzēkņi, manuprāt, to ļoti labi saprot. Ar lielu satraukumu un lepnumu gaidu izstādi galerijā „Daugava”. Tā ir brīnišķīga galerija.”
