#DzivoDzivi: Diāna Dadzīte: Lai izdotos, ir jāmēģina! 0
Maldās tie, kas uzskata, ka paralimpiskajā sportā medaļas dabū visi, jo piedalās par spīti savām veselības problēmām, taču patiesībā konkurence ir ne mazāk sīva kā jebkurā olimpiskajā disciplīnā, normatīvi ir tik augsti, ka, lai tos izpildītu, trenējamies katru dienu vairākas stundas – kā jebkurš profesionāls sportists.
Es trenējos 6 dienas nedēļā pa 4-6 stundām dienā, teic Diāna Dadzīte, vieglatlēte, paralimpisko spēļu zelta medaļniece, trīskārtēja pasaules čempione.
Cilvēku izpratne un attieksme pret parasportu un tā nozīmi pakāpeniski ir mainījusies, te lielākais nopelns, manuprāt, ir pašiem parasportistiem un viņu izcilajiem sasniegumiem pasaulē.
Tikai esot šajā vidē saprot, ka tā nav nekāda rehabilitācija – tas ir smags ikdienas darbs, stingrs treniņu grafiks un sīva konkurence.
Tajā paša laikā tā ir arī kopā būšana, iedvesmojoši stāsti un gandarījums par rezultātiem. Turklāt tik plašas iespējas kā šobrīd, Latvijas parasportistiem nav bijušas nekad.
Attieksme mainās uz labo pusi
Paralimpiskajam sportam plašāka sabiedrības uzmanība tika pievērsta pirms Londonas olimpiskajām spēlēm 2012. gadā kampaņā Tu esi. Tu vari., parādot, ka arī cilvēki ar invaliditāti var sportot un sasniegt pasaules līmeņa rezultātus.
No Londonas Latvijas astoņu sportistu komanda atgriezās ar divām medaļām. Četrus gadus vēlāk Latvijas komanda Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs jau bija plašāka – 12 sportisti un mājās atvestas četras medaļas.
Mūs pamanīja ne tikai sporta līdzjutēji un plašāka sabiedrība, bet – kas vēl nozīmīgāk – bērni un jaunieši, kurus ar savu piemēru iedvesmojām un iedrošinājām pievienoties parasportam.
Kopš tā laika vēlme un interese iesaistīties paralimpiskajā sportā būtiski auga – mūsu skaits pamazām trīskāršojās.
Bijām sasnieguši divus nozīmīgus mērķus – sabiedrība mūsu paveikto arvien vairāk novērtēja un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām radās vēlme iesaistīties un sportot. Tam, protams, nepieciešams arī finansējums.
Ir ģenerālsponsors
Šo gadu varam atzīmēt kā lielāko pagrieziena punktu Latvijas paralimpiskās kustības vēsturē, jo mums pirmo reizi ir ģenerālsponors.
“Mēness aptieka” turpmāko trīs gadu garumā sniegs nozīmīgu finansiālu atbalstu parasporta kustības uzturēšanai un attīstībai.
Tas ir ļoti būtiski, jo visā Latvijā ir daudz jaunu cilvēku, kuri labprāt iesaistītos sportā. Jaunieši ir tā kategorija, kurai vienmēr ir pietrūcis finansējuma, lai viņu iesaistes process būtu intensīvāks.
Savu ikdienu šobrīd lielākoties aizvadu, trenējoties Vācijā, tāpēc man ir ar ko salīdzināt. Lai arī Latvijā vēl ne viss ir tā kā gribētos, ir prieks arī par to, cik tālu esam izauguši savā izpratnē par dažādo.
Patlaban parasporta kustībā Latvijā iesaistījušies vairāk nekā 6000 sportot gribētāji. Mums ir 27 dažādu sporta veidu, un ikvienam ir iespējas izmēģināt jebkuru veidu, kuru vien viņš vēlas.
Mēs maksimāli cenšamies iesaistīt daudz bērnu un jauniešu. Te jāatzīmē, ka paralimpiskās kustības mērķis nav obligāti veidot jauniešus par top sportistiem, bet gan piedāvāt iespēju izrauties no savas ikdienas, parādīt, ka viņi spēj vairāk nekā paši iedomājas un kustību traucējumi nav šķērslis sasniegumiem.
Tajā pašā laikā, sportojot jaunieši socializējas, satiekot domubiedrus, kā arī nav noslēpums, ka šis bērnu treniņu laiks ir kā atpūtas brīdis vecākiem, kuri bieži vien ar savu atvasi pavada 24/7.
Nereti tieši vecāki ir skeptiski, ka viņu bērni varēs kaut ko sasniegt. Tāpēc iedrošinām un motivējam arī viņus nepadoties, jo ieguldot darbu, progress un rezultāti neizpaliks.
To varu teikt arī pēc savas pieredzes. Pirms septiņiem gadiem Francijā, Lionā notika pasaules čempionāts vieglatlētikā, uz to pēc māsas Daigas aicinājuma devos kā skatītāja.
Tur sastapu treneri Ināru Aperāni, kura trenējusi vairākus profesionālus paralimpiešus, piemēram, Dmitriju Silovu.
Viņa man piedāvāja pamēģināt šķēpmešanu, jo manas rokas jau tolaik bija gana spēcīgas, pateicoties ratiņbasketbolam.
Sākotnēji es to uztvēru nedaudz kā joku, un īsti neticēju savām spējām, bet tomēr pamēģināju un man izdevās. Tā sākās mans ceļš uz paralimpiskajām virsotnēm.
Ļoti vajadzīga ir atbilstoša infrastruktūra
Būtiskas atšķirības starp parasportista ikdienu Latvijā un Vācijā, trenējoties tur, neredzu. Iespēja saplānot savu treniņu grafiku un atbilstoša sporta infrastruktūra – tās ir būtiskākās lietas, kas mums vēl jāuzlabo.
Piemēram, Daugavas stadions ir atjaunots un tas ir labi, bet mēs tur nedrīkstam trenēties, jo tas nav pielāgots parasportistiem (ratiņkrēsliem). Kā arī Vācijā kopumā cilvēki ar jebkādu invaliditāti veiksmīgāk integrējas darba tirgū.
Esam tādi paši sportisti, kā visi citi. Fantastiski, ka savu hobiju esmu attīstījusi kā darbu. Es labprāt dzīvotu Latvijā, ja man būtu iespēja šeit trenēties.
Tāpēc ļoti noderīgs būtu Paralimpiskā sporta centrs, kur vienuviet varētu trenēties parasportisti.
Mūs nevajag žēlot. Dodiet mums iespējas un mēs tās izmantosim – ja ir piemērota infrastruktūra, inventārs, mēs varam trenēties, iesaistīties un sasniegt izcilus rezultātus. Nāciet, pievienojieties!
