Zigfrīds Dzedulis: Latvijas Saeima zemes tirgus aizsardzībai pārvilkusi svītru 10
“Esmu lepna par likuma grozījumiem zemes tirgus aizsardzībai,” tā Saeimas deputāte Laimdota Straujuma (“Vienotība”) lepojās ar ierobežojumiem lauksaimniecības zemes tirdzniecībā. Skaņi vārdi bira arī no citu politiķu mutēm. “Zemes iegādes noteikumi netiks grozīti. Mums jāgādā, un mēs to darīsim, lai zemi var nopirkt mūsu lauksaimnieki un lai tā paliek viņu īpašumā,” šī gada maijā teica Saeimas deputāts Valters Dambe (ZZS), atbildot uz manu jautājumu, vai pakļausimies Briseles ierēdņu prasībai tos grozīt. “Lauksaimniecība un lauksaimnieciskās produkcijas ražošana Latvijā ir viena no galvenajām nozarēm, kas balsta valsts ekonomisko attīstību. Atsakoties no šīs prasības, tā tiktu būtiski bremzēta,” tā atzina Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (“Vienotība”), aizstāvot likumā noteiktās prasības zemes pircējiem.
Pirms pusgada Eiropas Komisija sāka pienākumu neizpildes procedūru pret Latviju, iebilstot pret prasību zemes pircējiem pēc lauksaimniecības izglītības. Pat nemēģinot kaut ko iebilst un bez ierunām pakļaujoties Briseles ierēdņu prasībai, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti no likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” izsvītroja noteikumu zemes pircējam būt lauksaimniekam vai ar lauksaimniecības izglītību. Vakar tos apstiprināja arī Saeimas sēdē. Mūsu politiķi kārtējo reizi apliecinājuši, ka viņu teiktais ir tukša skaņa, solījumi nav ne graša vērti.
Šie ar lielu stīvēšanos, ārzemju uzpircēju starpnieku un zemes spekulantu klaju pretestību pirms diviem gadiem pieņemtie zemes iegādes noteikumi kalpoja būtībā tikai vienam mērķim – ierobežot iespēju dāņu, vācu un citu bagātāko valstu pilsoņiem, zviedru pensiju fondiem un Atlantijas okeāna pundursalās reģistrētām firmām nopirkt Latvijā zemi, kas joprojām maksā vairākkārt lētāk nekā viņu mītnes zemēs. Iznākumā zemes cenas tiek mākslīgi uzskrūvētas, padarot pašmāju zemniekiem tās nesamaksājamas. Šie noteikumi viesa cerību, ka Latvijas lielākā nacionālā bagātība pavisam netiks izpārdota ātras peļņas tīkotājiem.
Var tikai piekrist nu jau viņsaulē aizgājušā agronomijas doktora Artūra Boruka atziņai, ka neierobežotas zemes izpārdošanas sekas būs tādas, ka latvieši kļūs par algādžiem savā zemē. Par zemes īpašnieku gultu klājējiem, izēstu trauku mazgātājiem, tepiķu tīrītājiem. Vai tāda būs bezzemnieku valsts ekonomiskā attīstība?
Pats pārsteidzošākais, ka pusgada laikā ne Zemkopības ministrijā, ne Saeimā tā arī nav izdomāts nekas, kas varētu ierobežot ārzemnieku pircēju. Tā vietā Saeimas komisiju un tā dēvēto darba grupu sēdēs kopš maija ir izšķiests laiks debatēs par mazsvarīgiem sīkumiem. Īsāk sakot, pusgadu nopļāpāts.
Jā, bija Saeimas deputāta Armanda Krauzes (ZZS) mēģinājums ieviest noteikumu, ka zemes pircējam jāprot valsts valoda. Bet par nožēlu pat tie, kuri vēl maijā vārdos pauda apņemšanos aizsargāt Latvijas zemes izpārdošanu, par valodas prasības ieviešanu balsojumā atturējās.
Kā zināms, Eiropas Komisija iebilst pret noteikumu zemes pircējam būt ar lauksaimniecības izglītību, pieprasot to grozīt un piedraudot ar tiesu Latvijai, Lietuvai un Ungārijai. Atšķirībā no mūsu politiķu distrofiskajiem mugurkauliem lietuvieši un ungāri tos tur taisni.
Ungārija nav atteikusies no zemes iegādes noteikumiem, un vēl joprojām zemes pircējam tiek prasīta ar lauksaimniecību saistīta izglītība. Ņemot vērā oktobrī notikušās vēlēšanas un valdības veidošanu, neko nav izlēmuši arī mūsu kaimiņi lietuvieši. Bet gan ungāri, gan lietuvieši nesteidzas izdabāt Briseles ierēdņiem un meklē veidus, kā aizsargāt zemes tirgu.
Bet, izsvītrojot no likuma šo prasību, rakstnieka Visvalža Lāma vārdiem runājot, Saeimas deputāti uzlikuši virsū smagu, smirdošu čupu gan iegādes noteikumiem, gan vairāk nekā desmittūkstoš Latvijas pilsoņu parakstītajam aicinājumam nepieļaut zemes tālāku izpārdošanu.
