Martas pieredze ar bērnudārzu un delfīniem 0
Ne neirologs, ne ģimenes ārsts Martai neieteica nevienu pašu rehabilitācijas iespēju. Kad Marta savu dēliņu divu gadu vecumā aizveda pie cita neirologa, kā arī sameklēja jaunu ģimenes ārstu, bērniņam bija nepieciešams kārtot invaliditāti. Tāpat jaunā sieviete uzskata, ka gan viņas dēliņam, gan citiem bērniem netika veltīta pietiekama uzmanība specializētajā bērnudārzā. „Bērni šajos dārziņos iet ar dažādām diagnozēm. Seši bērni no divpadsmit bija ar autisma diagnozi, kas dzīvo savā pasaulē. Savukārt pārējie bērniņi ļoti slikti runāja vai nerunāja nemaz. Ko bērni var iemācīties vidē, kurā neviens no viņiem nerunā,” jautājoši nosaka Marta.
Lai veicinātu puisīša attīstību, Marta divas reizes gadā savu dēliņu ved uz delfīnterapiju Minskā. Pēc delfīnterapijas apmeklējumiem, puisēnam rodas jaunas iemaņas, uzlabojas runāšanas prasme. Marta stāsta, ka dēliņš ir patstāvīgs, viņam nav nepieciešama nepārtraukta pieskatīšana. Bērniņš pats spēj apģērbties, paēst, apmeklēt labierīcības. Tāpat Martas dēliņam ir izteikta ilgstošā atmiņa.
Mammai savam dēliņam vien nepieciešams palīdzēt aizsiet kurpju auklas un aiztaisīt rāvējslēdzēju. Šīs iemaņas puisēnam vēl jāapgūst, bet Marta tic, ka viss izdosies, nepieciešama vien pacietība. „Pārsvarā visu informāciju par speciālistiem un terapijām meklēju vecāku forumos un interneta lapās, iepazīstoties ar citu māmiņu pieredzi. Ārsti parasti atzīst par labu esam visu ko darām, bet diemžēl paši neiesaka jaunas metodes. Man jāprasa, vai būtu vēlama noteikta terapija. Visvairāk man žēl laika, ko zaudējam līdz 2,5 gadiem, apmeklējot neīstos ārstus, kas rehabilitāciju dēlam nozīmēja par vēlu,” pieredzē dalās Marta. Sieviete atklāj, ka ārsti pagaidām par prognozēm runā izvairīgi, norādot, ka nepieciešams ilgstošs un smags darbs.
