Māris Zanders: Ļoti viegli aizkaitināmi! Vai ir vērts strīdēties par prezidenta inaugurācijas pasākumu? 3
Kad 1700. gada augustā Krievijas cars Pēteris I pieteica karu Zviedrijai, kā vienu no iemesliem viņš minēja to, ka vairākus gadus pirms tam (1697. gadā) viņu, Pēteri, Rīgā slikti uzņēmuši. Nekam nav derējuši nedz vietējie ēdienu piegādātāji, nedz laivenieki, par naudas mijējiem vispār nerunājot.
Tā tas ir un būs, tomēr jezga, kas sacēlās ap jaunievēlētā prezidenta komandas lēmumu uz inaugurācijas sarīkojumu ļaudis aicināt bez viņu dzīvesbiedriem, nedaudz pārsteidz.
Lai gan iemesls jezgai bija Zigmara Liepiņa publiski paustais viedoklis, nevaru viņam neko pārmest divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, laikā, kad Liepiņš vadīja “Radio SWH”, ar viņa neatkarīgo attieksmi pret politiķiem darbinieki varēja droši rēķināties (vismaz varu to teikt savā un Pana Klekša vārdā), līdz ar to Liepiņa šerpums ir konsekvents un nav kaprīze. Otrkārt, galu galā viņam ir tiesības sociālajos tīklos rakstīt to, ko viņš domā. Cita lieta, par ko tas izvēršas.
Šādā kontekstā tas, kas jezgā ap Egila Levita inaugurāciju nav smieklīgi vai nenozīmīgi, ir saistīts ar informatīvo vidi mūsdienās. Pat neskarot sociālos tīklus, paveramies uz profesionālo mediju vidi, ierakstot meklētājsistēmā “Levita inaugurācija”. Redzam gana daudz ierakstu, bet redzam arī to, kā ziņa (Liepiņa viedoklis) apaug, iegūst kategoriskumu.
Ne man spriest, vai pasākuma rīkotāju lēmums ir vai nav etiķetei atbilstošs, tomēr arī gadījumā, ja nav, vieglums, ar kādu kļūda tiek pārvērsta par apzinātu nodomu (“iecerējis”), neiepriecina. Dievs ar šo konkrēto 8. jūlija pasākumu, bet būtu traki, ja, simboliski izsakoties, cilvēka pārteikšanās tiek interpretēta kā viņa viedoklis.
Žēl arī, ka publikas uzmanība – ja nu vispār pieņemam, ka pastiprinātā interese par inaugurāciju ir adekvāta, – koncentrējusies uz to, kas un kā ielūgti, nevis sarīkojuma saturu. Kopā ar ielūgumu rīkotāji nosūtījuši arī kaut ko līdzīgu programmai, kurā atgādināts, ka norises vietā (“Gaismas pilī”) aplūkojama virkne Latvijas kultūras vēsturei veltītu izstāžu.
Kā saka, nevis dīdāties, bet izmantojiet laiku lietderīgi. Ja Levits, izmantojot to, ka viņam kā valsts pirmajai amatpersonai objektīvi tiks pievērsta lielāka uzmanība, sabiedrības uzmanības lokā, ja tā var teikt, “vilks iekšā” kultūru un zinātni, tas būs simpātiski. Tāpat, spriežot pēc programmas, Levits vēlējies pasākuma izklaidējošā daļā nevis tradicionāli pieaicināt “zvaigznes”, bet licis akcentu uz Latvijas reģioniem, to pārstāvjiem. Arī nav slikti.
Rezumējot – lai gan man subjektīvi tas neliekas tā vērts, sabiedrība var strīdēties arī par tādu pasākumu kā prezidenta inaugurācija. Kā rīkota, kas aicināti, cik tas izmaksājis utt. Kamēr Levits nav sācis pildīt savus jaunos pienākumus, vismaz kaut kas saistībā ar jaunievēlēto prezidentu, par ko mēles patrīt.
Tomēr vērts paturēt prātā arī to, ka Levits, saskaroties ar līdzcilvēku apbrīnojamām spējām no mušas izpūst ziloni, var kļūt pārlieku piesardzīgs savos izteikumos un rīcībā, lai gan, cik saprotu, no viņa tiek sagaidīts pretējais – skaidra runa un aktīva līdzdalība. Mūs pamatoti kaitina amatpersonu spēja nepateikt neko, bet vienlaikus mēs ar sakāpinātu reakciju pret būtībā sīkumiem šo izvairīgumu paši veicinām.
1574. gada septembrī Rīgas zemes soģa tiesas priekšā stājās kāda Katrīna, kura tika apsūdzēta par to, ka kādam Benediktam Mačam draudējusi “lai paliek tik kails kā pirksts un tik sauss kā nūja”. Katrīna tika atzīta par burvi un sadedzināta. Mūsdienās vairs nededzina, bet aizdomīgums un viegla aizkaitināmība turas sīksti.