Diabēta pacienti ar redzes komplikācijām: Vai beidzot būsim sadzirdēti? 0
Ikviens cilvēks, kuram konstatēts cukura diabēts, ir pakļauts redzes pasliktināšanās un pat zaudēšanas riskam, it īpaši, ja slimība ir ilgstoša un slikti kontrolēta. Nereti diabēta radītie redzes bojājumi cilvēkam mēdz būt attīstījušies tik tālu, ka akluma novēršanai var būt nepieciešama steidzama rīcība. Diemžēl ilgākā laika posmā šie pacienti bija atstāti likteņa varā, jo netika nodrošināta valsts apmaksāta efektīva terapija diabēta izraisītu redzes bojājumu ārstēšanai. Lai nepieļautu tālāku situācijas pasliktināšanos, redzes problēmu novēršanai izmantojamie medikamenti būtu jāiekļauj valsts kompensējamo zāļu sarakstā.
Beidzot parādījies arī pirmais cerību stariņš – jaunākā informācija no Veselības ministrijas vēsta, ka jau no nākamā gada valsts sāks apmaksāt injekcijas redzes saglabāšanai. Tiesa, jāpiebilst arī, ka tas notiks ļoti pakāpeniski – no 2025. gada 1. janvāra tiks piešķirta nauda pirmajiem 50 pacientiem, kam sekos vēl pa 50 pacientiem divos nākamajos gados. Taču pilnībā problēma netiks atrisināta, jo pacientu skaits, kam vajadzīga šāda palīdzība, ir daudz lielāks. Lai meklētu iespējamos risinājumus, 28. augustā Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” telpās tika organizēts mediju pasākums ar vadmotīvu „Diabēta pacienti 20 gadus gaida valsts finansējumu redzes zaudēšanas novēršanai. Vai laika bijis par maz?”.
Diabēta pacientiem daudz neatrisinātu problēmu
Mediju pasākuma vadītāja, organizācijas „Sustento” valdes priekšsēdētāja Gunta Anča sanāksmes ievadā uzrunāja viesus un norādīja, ka ikviens no viņiem aktīvi darbojas kādā jomā un spēj paveikt kaut ko mazu, bet ļoti svarīgu, lai uzlabotu kopējo situāciju. Viņa arī akcentēja, ka sarunas galvenais fokuss tiks likts uz diabētu un sevišķi uz vienu no šīs slimības komplikācijām – redzes traucējumiem.
Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane atzina, ka diabēta pacientu redzes problēmām Latvijā ilgu laiku nav veltīta pienācīga uzmanība. Tāpat viņa piemetināja, ka diabēta pacientu nepiepildīto vajadzību saraksts ir ļoti garš, un par šo jautājumu viņa šogad vairākkārt runājusi arī Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijā. Gunta Freimane uzsvēra: „Tas ir jo svarīgāk tāpēc, ka ikviens cukura diabēta pacients nav kaut kāds staigājošs atsevišķu orgānu kopums, tādēļ vienas vajadzības diabēta ārstēšanā un aprūpē ir saistītas ar citām. Jo mazāk uzmanības tiek veltīts diabēta ārstēšanai, jo garākas aug rindas uz dažādiem izmeklējumiem, rodas ārstu pieejamības problēmas un diabēta kontroles sarežģījumi.”
Gunta Freimane atgādināja, ka visu šo problēmu un neizdarību rezultātā vispirms cieš tieši pacients: „Man vairākkārt bijuši gadījumi, kad zvana cilvēks, kuram pateikts, ka neatliekami jāievada zāles acs ābolā, lai novērstu iespējamu redzes zudumu. Diemžēl valsts šāda medikamenta lietošanu (gan pašas zāles, gan injicēšanas procesu) neapmaksā, kas pacientiem rada ļoti lielus pārdzīvojumus. Viņi dažkārt vispār nespēj saprast, ko iespējams darīt, lai saglabātu redzi. Šis ir tikai viens piemērs, bet īstenībā eksistē arī daudzi citi redzes traucējumu ārstēšanai izmantojami medikamenti, kurus valsts neapmaksā, un tas pacientiem rada lielas problēmas.”
Divdesmit gadus nav notikusi virzība uz priekšu
Latvijas Acu ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Juris Vanags savu uzstāšanos sāka ar nelielu atskatu vēsturē, atceroties, ka jau 2005. gadā parādījās pirmā medikamentu grupa, kas efektīvi darbojās kā asinsvadu endotēlija augšanas faktoru inhibitori. „Es tolaik biju tikko kļuvis par acu ārstu rezidentu un kā jaunais dakteris redzēju šo zāļu fantastisko iedarbību, jo iepriekš pacientiem labākajā gadījumā bija pieejama tikai lāzera terapija,” teica Juris Vanags. „Jau trešajā dienā pēc injekcijas saņemšanas tūska no pacienta acs tīklenes bija pilnībā pazudusi, redzes funkcija atjaunojās praktiski līdz agrākajam līmenim. Ņemot vērā, ka lāzers tomēr rada zināmu apdegumu un tīklenes atrofiju, es toreiz padomāju, ka beidzot varbūt varēs izmantot labas zāles maztraumatiskai ārstēšanai tīklenes saslimšanas gadījumā. Taču ir pagājuši 20 gadi, bet mēs joprojām esam tajā pašā punktā, un vienīgais, ko varam piedāvāt pacientiem, ir lāzeri.
Ja multimorbīds diabēta pacients redzes problēmu rašanās gadījumā nesaņem efektīvu terapiju, palielinās viņa invaliditātes risks. Neārstējot problēmu ilgstoši, pacients redzi var arī zaudēt. Mūsdienīgas ārstēšanas nodrošināšanai tomēr nepieciešami vaskulārie endotēlija augšanas faktoru inhibitori. Esam daudzkārt runājuši ar dažādām par šo jautājumu atbildīgām valsts institūcijām, arī ar Veselības ministriju, bet visu laiku atdūrāmies pret nepietiekama finansējuma jautājumu. Tādēļ pacienti patlaban nesaņem modernu ārstēšanu kā valsts apmaksātu pakalpojumu. Protams, viņi var maksāt paši, bet daudziem finansiāli tas ir pārāk smagi, un cilvēki nereti izvēlas pagaidīt, taču tas bieži noved pie slimības ielaišanas. Un tādā brīdī, kad slimība jau ir progresējusi, arī šāda veida terapija jau var nepalīdzēt.
Tādēļ ir svarīgi nodrošināt šo moderno ārstēšanu uzreiz. Saņemot terapiju pašā sākumā, pacients var atgūt sākotnējo redzi, līdz ar to atgriezties darbā, vadīt automašīnu, strādāt pie datora, skatīties telefonā, vārdu sakot – turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Turklāt šīs zāles var palīdzēt ne tikai cukura diabēta izraisītu redzes problēmu gadījumā. Vērtējot pēc statistikas datiem, šāda veida ārstēšana Latvijā būtu nepieciešama aptuveni pieciem tūkstošiem cilvēku, daudzi no kuriem patlaban, kad nav pieejami nepieciešamie medikamenti, iegūst invaliditāti gan diabēta, gan redzes traucējumu dēļ.”
Problēmas svarīgi novērst jau saknē
Kā atzina Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, šajā stāstā par diabēta radītiem veselības sarežģījumiem Labklājības ministrija iesaistās brīdī, kad tiek risināts jautājums par invaliditātes noteikšanu. Departamenta direktors arī atklāja, ka šī gada sākumā cukura diabēts kā invaliditātes cēlonis pieaugušo grupā klasificēts 3690 cilvēkiem, kā arī 633 bērniem. Pēdējo četru gadu griezumā šie skaitļi pastāvīgi pieaug. Savukārt, vērtējot invaliditātes piešķiršanu tieši pēc redzes ierobežojumiem, kopā sanāk nedaudz vairāk kā desmit tūkstoši cilvēku. Aldis Dūdiņš uzsvēra, ka viņu īpaši satrauc 1. grupas invaliditāte, jo tā piešķirta 2737 cilvēkiem. Viņš atzina, ka ne vienmēr neredzības cēlonis ir diabēts, bet, vadoties pēc pieejamajiem medicīniskajiem dokumentiem, izteica minējumu, ka tas varētu būt 10–20% gadījumu.
Aldis Dūdiņš arī norādīja, ka situācijās, kad konstatēts pilnīgs redzes zudums vai ļoti būtisks ierobežojums, Labklājības ministrija deleģējusi funkciju Latvijas Neredzīgo biedrībai, kura par valsts budžeta līdzekļiem nodrošina gan sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, gan tā saucamo tiflotehniku. Tas nepieciešams, lai patiešām sniegtu atbalstu cilvēkiem integrācijai sabiedrībā, gan mēģinātu atjaunot kaut kādas profesionālās prasmes. Tāpat Aldis Dūdiņš piebilda, ka neredzīgiem cilvēkiem no valsts budžeta tiek finansēti arī tādi pasākumi kā asistenta pakalpojums un pabalsts tā nodrošināšanai. Viņš atzina, ka tas maksā pietiekami daudz un šī summa ar katru gadu pieaug, un tas nav noslēpums.
Pēc Labklājības ministrijas pārstāvja uzstāšanās pasākuma moderatore Gunta Anča norādīja – satraukumu rada fakts, ka mūsu valstī nauda sadalīta pa dažādām kabatām. Piemēram, ir Veselības ministrija, kura visu laiku saka „nē”, jo nevar dot naudu tāpēc, ka tās nav. Savukārt Labklājības ministrijai brīdī, kad cilvēks kļuvis neredzīgs, naudai obligāti jāatrodas. „Manuprāt, šobrīd mums nav precīzu skaitļu, bet, ja mēs saskaitītu, cik daudz naudas valsts iztērē, maksājot cilvēkam katru mēnesi invaliditātes pensiju, kā arī nodrošinot rehabilitāciju un palīgtehniku, tas noteikti būtu pietiekami daudz, lai censtos nepieļaut viņa nonākšanu invalīdu lokā,” pauda Gunta Anča. „Ja vien tā nauda būtu kopējā valsts kabatā, nevis vienas vai otras ministrijas pārziņā. Paradoksāli, bet tā tas darbojas.”
Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs Kaspars Biezais norādīja uz redzes nozīmīgumu informācijas ieguvē: „Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka redzes funkcionālais zaudējums ir viens no smagākajiem tikai tāpēc, ka cilvēks vairs nevar iegūt tik daudz informācijas. Vizuāli mēs uzņemam 70–90% no kopējām zināšanām. Ja mēs zaudējam redzi, kļūstam apdalīti gan informācijas ieguves veidos, gan dažādu funkciju veikšanā.”
Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis atzina, ka minētās intrevitrālās injekcijas ir patiešām svarīgas, tādēļ, lai arī tās ir dārgas, valsts budžetā vajadzētu rast līdzekļus to apmaksai. Viņš apgalvoja, ka Veselības ministrija vēlas šādu terapiju piedāvāt pēc iespējas drīzāk. Artjoms Uršuļskis arī teica, ka apzinās injekcijām domāto medikamentu nozīmību, tādēļ ministrija tos ir iekļāvusi jauno valsts apmaksājamo medikamentu saraksta augšgalā. Ierobežota finansējuma apstākļos pirmais solis varētu būt prioritārās pacientu grupas noteikšana: „Kad ienāks papildu finansējums, šīs zāles būs viena no prioritātēm. Patlaban meklējam risinājumus un ceram, ka drīzumā arī atradīsim. Būtībā ar katru gadu pieejamo pakalpojumu skaits pieaug, tajā skaitā arī diabēta pacientiem.”
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sekretārs Edmunds Cepurītis nenoliedza esošās sistēmas trūkumus un norādīja, ka būtu nepieciešama jauna sabiedrības vienošanās par veselības un sociālo pakalpojumu jautājumiem. Paralēli kā valdības pārstāvis viņš uzsvēra, ka jāaizstāv arī tas, kas patlaban jau tiek darīts. „Paļaujamies gan uz Veselības ministriju, gan uz pilsonisko sabiedrību, lai saprastu, kas ir prioritātes un kur valsts budžeta līdzekļi var dot lielāku labumu sabiedrībai. Jāvērtē arī efektivitātes jautājums, kaut vai par tām dažādajām kabatām runājot, jo var gadīties, ka beigās maksājam vairāk, tikai no cita budžeta. No Veselības ministrijas mēs gaidām visu veselības problēmu spektra analīzi ar skaidrām norādēm, kur šobrīd visvairāk nepieciešams ieguldīt, protams, atņemot iespēju izdarīt kaut ko citu.”
Var secināt, ka visi konferences dalībnieki, ieskaitot atbildīgo ministriju pārstāvjus, apzinās problēmas, kuru dēļ diabēta pacientiem redzes bojājumu ārstēšana nenotiek tik labi, kā vajadzētu, kā arī to risinājumus. Taču viss joprojām atduras pret nepietiekamu finansējumu, kā rezultātā pacientiem, kuri paši nav spējīgi samaksāt par modernām zālēm, ievērojami pieaug daļēja vai pat pilnīga redzes zuduma iestāšanās risks.
