Diabēta aprūpes māsa Jana Jaņeviča: Diabēta pacientu atbalstam jākļūst par valsts prioritāti 0
Autors: Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas diabēta aprūpes māsa Jana Jaņeviča
Diabēta pacientiem nepieciešamais atbalsts slimības kontrolei un pilnvērtīgai ikdienas dzīvei, t.sk. iespējai strādāt, jau ilgstoši ir sekundāra prioritāte lēmumpieņēmēju darba kārtībā. Kaut gan tādi tehnoloģiskie rīki kā, piemēram, nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības (NGLU) sistēmas jeb tā sauktie glikozes sensori, spēj būtiski atvieglot ikdienu cilvēkiem ar diabētu un samazināt veselības aprūpes sistēmas slogu, to iegādes izmaksas arvien gulstas uz pacientu pleciem. Medicīnas nozarē ik dienu var redzēt nepietiekamas diabēta kontroles sekas, kas skaidri apliecina – pilnvērtīgai diabēta aprūpei jākļūst par valsts prioritāti, rūpējoties par veselīgas un darbspējīgas sabiedrības nākotni.
Kādiem pacientiem nepieciešami glikozes sensori?
Lai noteiktu, vai pacientam jāizmanto sensors, vispirms jāizvērtē nepieciešamās glikēmijas kontroles biežums. Tiem, kuriem ikdienā nav nepieciešama terapija ar insulīnu un stingra glikozes līmeņa uzraudzība, sensori var nebūt nepieciešami. Tas drīzāk būs papildu rīks, kuru var izmēģināt īslaicīgi, lai padziļināti izprastu pārtikas produktu ietekmi uz glikozes līmeņa izmaiņām.
Tomēr pacientiem ar 1. tipa diabētu, kuri pilnvērtīgas diabēta kontroles nodrošināšanai dienas laikā veic vismaz sešus glikozes mērījumus un arī vairākas insulīna injekcijas, sensoru izmantošana ir ļoti būtiska. Tie ļauj pacientiem nepārtraukti kontrolēt glikozes līmeni, palīdzot savlaicīgi pieņemt lēmumus par tālāko rīcību. Turklāt to sniegtie dati palīdz endokrinologam un diabēta aprūpes māsai pielāgot pacienta insulīna terapiju un veikt nepieciešamās izmaiņas. Nereti satieku pacientus, kuriem ir labi rezultāti diabēta kontrolē arī pirms sensoru izmantošanas, bet viņi vienalga izvēlas tos lietot, lai vēl vairāk uzlabotu rezultātus un padarītu savu ikdienu ērtāku un drošāku.
Zināšanu un apmācību nozīme
Protams, svarīgi ņemt vērā arī pacienta zināšanas par diabētu un prasmi analizēt informāciju, ko var iegūt no šīs ierīces. Uzsākot lietot glikozes sensoru, paveras jauna pasaule, turklāt daudziem pacientiem pirms tā lietošanas ir bijis pavisam cits priekštats par glikozes līmeņa uzraudzību un insulīna darbības principiem. Tādēļ, ja pacients nav pienācīgi sagatavots, sensora lietošanas uzsākšana var radīt trauksmi. Iepazīstinot pacientu ar tā izmantošanas iespējām, vispirms būtiski izskaidrot, kādu informāciju pacients ieraudzīs un kādiem rādītājiem nepieciešams pievērst uzmanību. Tikpat svarīgi ir informēt, par kuriem mērījumiem nav jāsatraucas un kā pielāgot sensora parametrus savām individuālajām vajadzībām.
Kopumā jāsecina, ka diabēta aprūpes kabinetu biežāk apmeklē pacienti, kuriem trūkst zināšanu par diabēta kontroli, jo laikā, kad tika noteikta diagnoze, nav bijusi apmācība diabēta kabinetā vai endokrinoloģijas nodaļā. Reizēm arī tiem, kuri savulaik ir izgājuši apmācību, gadiem ejot, radušies jauni jautājumi. Biežākie “klupšanas akmeņi” noteikti ir neatbilstoša un reta glikozes līmeņa kontrole un insulīna adatu vairākkārtīga lietošana, ko pacienti visbiežāk attaisno ar nepietiekamu adatu un glikometra testa strēmeļu nodrošinājumu. Tāpat trūkst zināšanu par insulīna darbības profilu un pārtikas produktu ietekmi uz glikozes līmeni.
Neatsverams ieguvums gan pacientiem, gan valstij
Glikozes sensoru sniegtais pienesums diabēta kontrolē ir neatsverams. Kā būtiskākos ilgtermiņa ieguvumus var minēt iespēju efektīvāk rūpēties par savu veselību un uzlabot diabēta kontroli. Šo ierīču izmantošana arīdzan ļauj pilnvērtīgāk izbaudīt dzīvi – pacienti jūtas drošāki un retāk saskaras ar hipoglikēmiju.
Ikdienā redzu pacientus, kuriem ir attīstījušās dažādas vēlīnās diabēta komplikācijas, kas apgrūtina iekļaušanos darba tirgū un rūpes par sevi. Manā pieredzē arī ir gadījums, kad, motivējot pacientu ar nieru mazspēju meklēt risinājumus efektīvākai diabēta kontrolei un uzsākt sensoru izmantošanu, ir izdevies apturēt nieru mazspējas progresiju un pat uzlabot nieru darbības funkciju. Tas liecina, ka šīs ierīces sniedz milzīgu atbalstu ne vien pacientam, bet arī veselības aprūpes sistēmai un valstij kopumā, mazinot diabēta vēlīno komplikāciju attīstības riskus un izmaksas, ko tie rada.
Trūkst valsts atbalsta tehnoloģiju iegādei un speciālistu apmācībām
Diemžēl diabēta kontrolei nepieciešamo medikamentu un ierīču augstās izmaksas ir ļoti būtisks faktors, kas kavē pilnvērtīgu un efektīvu slimības kontroli ikdienā. Jāsaka – labi, ka mūsu valstī cilvēki insulīnu var saņemt bez maksas un ir arī daļēja kompensācija glikometra testa strēmeļu iegādei. Tomēr vienlaikus netiek nodrošinātas adatas, ar kuru palīdzību šo insulīnu ievadīt. Šāda pieeja ir absurda, radot vienu no lielākajiem izaicinājumiem manā darbā, jo adatu “ekonomēšana” rada nopietnas sekas pacientu veselībai. Un, protams, Latvijas diabēta pacienti nedzīvo izolētā valstī, viņi ceļo un zina, kā ir citur. Piemēram, pārējās Baltijas valstīs 1. tipa diabēta pacientiem tiek nodrošināta valsts kompensācija gan sensoru, gan insulīna pumpju iegādei. Šīs mūsdienīgās ierīces sniedz nozīmīgu atbalstu cilvēku veselības saglabāšanai un uzturēšanai, valstij nodrošinot iedzīvotājus, kuri spēj strādāt, maksāt nodokļus un audzināt veselus bērnus, jo vairums diabēta pacientu ir jauni, darbspējīgi cilvēki.
Kas attiecas uz diabēta aprūpes speciālistu pieejamību, manuprāt, kvalificētu speciālistu ir maz. Uzskatu, ka valstij būtu jānodrošina pienācīgas apmācības un jāpaplašina to veselības aprūpes speciālistu loks, kuri piedalās pacientu izglītošanā par diabēta kontroli. Šobrīd ar to nodarbojas tikai diabēta aprūpes māsas un endokrinologi, taču būtu vērtīgi piesaistīt arī, piemēram, uztura speciālistus, psihologus un psihoterapeitus, nodrošinot pacientiem iespēju apmeklēt šos speciālistus par zemāku samaksu.
Jāatzīst, ka īpaši smags izaicinājums ikdienā ir sniegt pacientam psiholoģisko atbalstu. Jā, mēs, diabēta aprūpes māsas, esam empātiskas un zinām arī psiholoģijas pamatus. Bet, saskaroties ar šo slimību, cilvēkam ir nepieciešama kvalificēta speciālista palīdzība. Dažkārt nākas saskarties ar bezspēcības sajūtu, jo šādu atbalstu pacientam nav iespējams sniegt, kaut gan, iespējams, tas ir viss, kas viņam nepieciešams labāku ārstēšanas rezultātu sasniegšanai. Uzskatu, ka diabēta pacientu aprūpei jābūt prioritātei valstiskā līmenī, jo šo cilvēku veselības stāvokļa pasliktināšanās un augstais komplikāciju risks ir smags ikdienas slogs ne tikai tūkstošiem pacientu, bet arī valsts budžetam kopumā.
