Juris Lorencs: Dezinformācijas paraugstunda 5
Ir notikumi, kurus labāk vērot no tālienes. Piemēram, tornado, zemestrīces vai vulkāna izvirdumus. Svešas revolūcijas, kurās jūs esat tikai skatītājs no malas, – tā jau ir gaumes lieta. Ja esat droši, ka grandiozo notikumu vēji jūs neskars, tad varbūt ir interesanti dzirdēt “Auroras” šāvienu vai maršēt kopā ar protestētājiem “arābu pavasarī” Kairas centrā. Citādi no šādām izrādēm labāk turēties pa gabalu.
Bet savas priekšrocības ir arī vēstures vērošanai “no distances”. Mūsdienās tas nozīmē – sēdēt pie televizora un interneta. Vai fiziska distancēšanās no notikuma epicentra ļauj arī objektīvāk noraudzīties uz procesiem, saprast notiekošo, redzēt, kas ir kas? Jā un nē. Objektīvas informācijas vietā šodien mums bieži ir darīšana ar mērķtiecīgām manipulācijām, pat apzinātām provokācijām. Spilgts piemērs tam bija nesenie notikumi Kijevā, bijušā Gruzijas prezidenta un Odesas gubernatora Mihaila Saakašvili organizētie protesti, kas Ukrainā ieguvuši ironisku iesauku “Mihomaidans”.
Jau vairākas nedēļas Saakašvili cītīgi apbraukāja Ukrainas provinces pilsētas, aicinot cilvēkus doties “pēdējā un izšķirošajā kaujā” uz Kijevu, “šturmēt” parlamentu – Augstāko Radu un, ja paveiksies, padzīt arī prezidentu Petro Porošenko. Kāds melnais kaķis pārskrējis pa vidu starp abiem kādreizējiem sabiedrotajiem – grūti pateikt. Žēl, ja šī konflikta pamatā ir kādas savtīgas ukraiņu oligarhu intereses. Pats gan esmu optimists un saku – man Saakašvili liekas mazliet dīvains, pat apsēsts, un šīs viņa vājības tiek veikli izmantotas. Kaut gan kas to lai zina, ne jau velti paruna apgalvo – optimists ir cilvēks, kas nav informēts par reālo situāciju.
Otrdienas, 17. oktobra, pēcpusdienā es sāku sekot līdzi Krievijas medijiem, kuri aizgūtnēm ziņoja par Kijevā notiekošo. Ziņu virsraksti ir dramatiski, tā vien liekas, ka pilsētā sākusies revolūcija: “Trīs tūkstoši pie parlamenta!”, “Ieejas parlamenta ēkā bloķētas!”, “Kijevas centrā ievesti lielgabali!”. Speciālos rakursos meistarīgi izvietotas kameras rada iespaidu, ka protestos piedalās milzīgas cilvēku masas. Bet kāda ir patiesība? Pat ja protestētāju bija 3000, kā apgalvo pasākuma organizatori, tad uz trīs miljoniem pilsētas iedzīvotāju tas ir piliens jūrā. Patiešām, uz laiku tika bloķētas divas no parlamenta ieejām. Bet pavisam to ir vairāki desmiti! Tā vien šķita, ka daži Krievijas mediji ne tikai izgaršo notiekošo, bet apzināti cenšas to saasināt, aicinot pilsētas iedzīvotājus pievienoties protestētājiem.
Bet kijevieši izrādījās gudrāki. Tas, kas bija iecerēts kā šķietamā “tautas revolūcija” un dumpis, izgāzās kā veca sēta. Vakarā atklājās skaudrā patiesība, ka no skaļās akcijas atlikušas vien dažas steigā uzslietas teltis. Tie Krievijas mediji, kuri pirms dažām stundām Saakašvili cēla vai debesīs, pēkšņi pasludina viņu par ”pēdējo lūzeri” un politisko klaunu. Vienīgais labums, ko no Saakašvili vēl var izspiest, – iespert ar kāju vienam no lielākajiem Putina ienaidniekiem. Paralēli skatos CNN, BBC, “Vācu vilni”, “France 24”. Notikumiem Kijevas centrā Eiropas un ASV mediji nepievērš ne mazāko uzmanību. Trešdiena paiet mierīgi, bet ceturtdien, 19. oktobra pēcpusdienā, “life.ru” jau ziņo: “Radikāļi no “Labējā sektora” jau šovakar gatavi ieņemt Augstāko Radu.” Tā teikt, domubiedri un atbalstītāji laipni aicināti, varbūt šoreiz izdosies!
Ko no tā visa varam mācīties? Ja līdzīgi notikumi, iespējams, kādreiz atgadīsies Rīgā (atcerēsimies “Vecrīgas grautiņus”!), mūs sagaida masveida dezinformācijas kampaņa – sākot ar dažiem televīzijas kanāliem un beidzot ar interneta portāliem un sociālajiem tīkliem. Tā būs precīzi tēmēta un gudra, speciāli radīta ar vienu mērķi – diskreditēt varu, vājināt to, pat gāzt. Labi vismaz, ka šoreiz mediju “paraugstunda” notika tālu aiz Latvijas robežām.
