Māris Antonevičs: Dezinformācijai aizver lodziņu, durvis paliek vaļā 2
Šonedēļ tiesa sāka skatīt lietu par viltus ziņu izplatīšanu, un tas ir pirmais šāds gadījums Latvijā. Lai gan mums tiesu precedenti nav tik būtiski kā anglosakšu tiesību sistēmā, tomēr lielā mērā šis gadījums ietekmēs to, kā pie mums turpmāk tiks reaģēts uz viltus ziņu izplatīšanu – kā nelāgu, bet visumā nekaitīgu blēņošanos vārda brīvības piesegā vai kā draudu sabiedrībai.
Viltus ziņu izplatītājs Niks Endziņš, kurš sevi mēdza pieteikt arī kā “reperis Neids”, medijiem bija zināms jau labu laiku, pirms viņu aizturēja policija. Puisis bija noskatījis, ka daži paziņas labi nopelna tā sauktajā klikšķu biznesā – veidojot portālus, kuros publicē skaļus, uzmanību piesaistošus, bet visbiežāk no patiesības tālus rakstus. Jo skaļāki paziņojumi, jo vairāk klikšķu. Endziņš nolēma iet tālāk.
Kad “Latvijas Avīze” 2017. gada maijā rubrikā “Atmaskots” pirmo reizi rakstīja par šo “biznesmeni”, viņa darbības izpelnījās asu nosodījumu sabiedrībā (tolaik tika izplatīta viltus ziņa par pazudušu meiteni, kuru it kā meklē policija, cilvēki interneta soctīklos aktīvi dalījās ar informāciju, pat neiedomājoties, ka kāds var tik nekrietni melot). Endziņš tolaik neslēpās, bet tieši pretēji – iesaistījās komunikācijā, stāstīja gan par saviem motīviem, gan “biznesa” niansēm. Jau vēlāk, pēc citām melīgām publikācijām, viņš “LA” žurnālistam bravurīgi dižojās ar auto, kuru it kā iegādājies, pateicoties naudai, kas iegūta šādā ceļā. Sak, varat rakstīt un kaunināt mani, cik gribat, bet neko tāpat padarīt nevarat…
Valsts policija uz šo darbību reaģēja pēc tam, kad portālā tika ievietota ziņa par Rīgā sagruvušu lielveikalu. Lai gan veikala nosaukums bija sagrozīts, lai varētu attaisnoties, ka stāsts ir izdomāta pasaciņa, šoreiz policija to novērtēja kā huligānismu. “Resursi, kuri bija paredzēti nopietnu jautājumu un problēmu risināšanai, tika izmantoti, lai reaģētu uz šīm ziņām,” vēlāk norādīja Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes vadītājs Pēteris Bauska. Būtībā to var salīdzināt ar huligāniem, kuri zvana iestādēm un stāsta par tajās ievietotiem spridzekļiem. Un, lai gan parasti ir diezgan liela pārliecība, ka nekas tāds tur nav, policijai tomēr nākas veikt evakuāciju, pārmeklēt ēkas un tā tālāk.
Jāatzīst, ka informatīvajai telpai un sabiedrības drošībai policijas reakcija noteikti nāca par labu, jo līdzīga satura viltus ziņas pazuda, it kā kāds būtu nospiedis pogu, ar kuru tās var izslēgt. Ja kāds arī bija vērojis šīs aktivitātes un zīmējis sev līdzīgu “biznesa plānu”, pēc šā notikuma viņi to vairs nemēģināja atkārtot. Tāpēc tagad ir nozīmīgi, ko šajā sakarā lems tiesa. Kopā ar Endziņu uz apsūdzēto sola ir viņa kompanjons lvars Grundmanis ar segvārdu “Cunami”. Lieta gan tiks skatīta aiz slēgtām durvīm, tāpēc nebūs iespējas noskaidrot, kā sevi attaisnos un aizstāvību būvēs vainīgie. Varbūt arī tas nav būtiski.
Diemžēl šī ir tikai epizode, ja runā par daudz plašāku problēmu saistībā ar dezinformācijas ietekmi. Endziņa un kolēģu izplatītās viltus ziņas nav hibrīdkara instruments, kā tas ir Krievijas mediju izpildījumā. Un, ja ar sīkiem darboņiem, kā apliecina aprakstītais piemērs, mūsu drošības iestādes labi māk tikt galā, tad cīņā pret Krievijas viltus ziņām un naida izpausmēm tiek atzīta nevarība. Īpaši tas, protams, attiecas uz Kremļa kontrolētajiem televīzijas kanāliem, no kuriem pat teleoperators “Tet” (iepriekš “Lattelecom”), kurā Latvijas valstij pieder 51% kapitāla daļu, nav spējīgs atteikties. Šajā jautājumā pietrūkst gan politiskās gribas, gan izpratnes. Bieži tiek diskutēts par aizliegumiem, cenzūru un tamlīdzīgi, un, piemēram, “Saskaņas” politiķis Boriss Cilevičs šādos brīžos sāk filozofēt par radio slāpētāja skaņām, kādas viņš atceroties no padomju laikiem par diktatoriskiem režīmiem, kas apkarojot politiskos pretiniekus un tamlīdzīgi. Sākt varētu ar to, ka vienkārši tik plati neatvērt vārtus dezinformācijai.
