Ar vēzi var sadzīvot. Egitas Upmales pieredze, kas satuvinājusi ģimeni 2
Vēzis. Tā ir diagnoze, par kuru vairākums nerunā. Taču ir cilvēki, kuri par to saka: tas nav nāves spriedums, ar to var sadzīvot. Viena no viņiem ir EGITA UPMALE. Līdz 46 gadu vecumam Egitas lielais vaļasprieks bija iešana pirtī. “Tas bija rituāls – ik sestdienas vakaru kopā ar draudzenēm gājām uz pirti. Vienlaikus miesas un dvēseles attīrīšana. Arī manas meitas pārņēmušas šo tradīciju, jau no pāris gadu vecuma nāca līdzi.”
Dzīve apmeta kūleni
“Pirtī, sēžot uz lāviņas, ieberžot ķermeni ar sāli, sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Iepriekš nekā tāda nebija, bet pēkšņi jutu krūtī ko īpatnu. Pirmajā brīdī īpaši nesatraucos: tāds mazs nieks, tas taču nekas nevar būt.”
Par savu atradumu runājusi ar meitām, tās ieteikušas aiziet pārbaudīties. “Tad gan nobijos. Nebiju gatava uzreiz doties pie ārsta. Domāju, varbūt bumbulis pazudīs, ka tās tikai kaut kādas izmaiņas organismā. Pagāja divas nedēļas, bet tas nepazuda. Nosvinējām Jāņus, pēc tam tūlīt bija vizīte pie daktera. Iznāca kā zibensskrējiens. Dakteris arī sataustīja bumbuli un jau nākamajā dienā nosūtīja mani uz ultrasonogrāfiju, no tās – uz mamogrāfiju. Tūdaļ sekoja analīzes un biopsija.
Tas bija trīs dienu jautājums, kad dakteris teica: nav ko gaidīt, jānāk uz ķīmijterapiju…”
“Jā, šoks bija,” atzīst Egita. “Negribējās ticēt. Taču dakteris bija atklāts, atzina, ka neizskatās labi un veidojums varētu būt ļaundabīgs.” Viņa piekrīt, ka pluss tajā brīdī bijusi mediķu operativitāte – tā neļāva sākt sevi žēlot, iedziļināties un svārstīties. “Pēc diagnozes noteikšanas bija bail vērt vaļā internetu un lasīt par man noteikto diagnozi, meklēt papildu informāciju,” sieviete neslēpj. “Man ir bail no pelēm. Un tieši tādas pašas bailes bija skatīties informāciju.”
Kad pateikts, ka jāsāk ķīmijterapija, viņa sapratusi – tas ir nopietni. “Tad vienkārši ļāvos un uzticējos.” Egita neslēpj, ka tajā brīdī dzīves pamati nopietni sašūpojušies – bijusi neizpratne, kas būs, kā tālāk dzīvos, vai varēs strādāt, cik ilgs laiks atlicis. Kaut meitas Egitai jau toreiz bija lielas – vecākajai Zandai 23, jaunākajai Sintijai 20 gadu, uztraukums bijis arī par viņām.
“Tikai pēc tam sāku apsvērt, kāpēc tā varēja notikt.” Secinājusi, ka slimība, iespējams, bija stresainās ikdienas sekas, kā arī dēļ tā, ka rūpes un sāpes parasti paturēja sevī. “Visu laiku bija skrējiens: darbs – mājas, mājas – darbs. Nesanāca padarīt ģimeni par prioritāti, jo daudz laika pavadīju darbā. Strādājot tirdzniecībā, ir nerakstīts likums: svētki ir pircējiem, bet tie jāsagatavo un par visu jāparūpējas pārdevējiem. Tādēļ gan Lieldienas, gan Līgo un Ziemassvētkus tik daļēji varēju būt kopā ar saviem mīļajiem. No tā daudz cieta ģimene.”
Neilgi pirms diagnozes noteikšanas Egita piedzīvojusi sāpīgu zaudējumu. “Pēkšņi viņsaulē aizgāja mammīte. Tas bija vissmagākais trieciens dzīvē. Ja līdz tam man šķita, ka esmu stipra, pēc mammas nāves sabruku.” Tumšajam mākonim gaišā maliņa bijusi mazmeitiņas Paulas piedzimšana. “Šis notikums mazliet sabalansēja domas, neļāva ļauties izmisumam, jo bija jārūpējas par to, lai labi būtu meitām un nu jau arī mazmeitiņai.”
…un vēl vienu
Divus gadus pēc operācijas, kurā Egitai noņēma krūti, pēc staru terapijas un ķīmijterapijas, kuras dēļ zaudēja matus, Egita jau bija atkopusies, kad dzīve apmeta otru kūleni.
“Pēc ķīmijterapijas un stariem jutos labi. Lai sevi uzturētu labā fiziskajā formā, gāju vingrot, taču 2017. gada februārī konstatēju, ka vairs nevaru to, ko visu laiku esmu darījusi. Akurāt kūleņi jau nebija jāmet, bet svecīti taisījām. Sapratu – nevaru vairs. Nodomāju – vecums nenāk viens, deformējas mugura. Fizioterapeite noteipoja sāpīgo vietu, bet tas līdzēja īslaicīgi. Gāju pie traumatologa, kurš ieteica uztaisīt magnētisko rezonansi. Tā kā sāpes neatlaidās, devos pie savas onkoloģes. Atkal viss notika ātri: analīzes, kaulu pārbaudes…
Kad uztaisīja rezonansi iegurnim, konstatēja metastāzes krustakaulā.
Daktere reaģēja momentā, un man atkal atlika tikai ļauties…”
2017. gada maijā atkal bija ķīmijterapija, jūnijā staru terapija. Atkal nogāja mati, taču arī šoreiz viņai pietika spēka.
“Protams, atkal bija pārdzīvojums, bet šķita, ka nu viss ir labi. Atsāku nūjošanu, taču, aktīvāk darbojoties, atkal bija sāpes. Gāju vēlreiz pie ārsta. Tad septembrī – vēl viena staru terapija, jo metastāzes tika konstatētas arī zarnu kaulā. Daktere bija neizpratnē, kā tik īsā laikā tā var būt. Ja jau šie medikamenti maz līdz, jāmeklē spēcīgākas zāles, ko valsts vairs neapmaksā. Dārgas. Taču biju gatava šim solim. Gatava pārdot īpašumu.”
Pirms izšķirīgā soļa gan Egita vēl devās uz konsultāciju Rīgā, kur daktere nomierinājusi. “Ieteica pārbaudīt visu ķermeni – veikt PET izmeklējumu, kurā noskaidro, vai kādā no šūnām nav vēža. Protams, tas nav lēts izmeklējums, bet, lai tiktu skaidrībā, to izdarīju. Jo neziņa ir grūta: līdzko kaut kas iesāpas, šķiet, ka atkal jau… Kad saņēmu analīžu rezultātus un redzēju, ka nekur citur metastāžu nav, tā bija mana laimīgākā diena pēdējos trijos gados. Tas bija tāds dopings!… Deva spēku dzīvot, iet uz priekšu, jo zināju, ka esmu tīra.”
Ik mēnesi Egita dodas atrādīties ār-stam: “2017. gadā, kad pirmā terapija jau bija beigusies, vajadzēja iet vairs reizi pusgadā. Nu atkal jāiet biežāk un jālieto preparāti kaulu stiprināšanai.” Jāizvērtē savs ritms: “Vairs neizdodas visu ātri, ātri izdarīt. Reizēm šķiet – tik daudz darbu jāpadara: lapas jāgrābj, puķes jāpārstāda, dārzs jāieziemo, āboli jānovāc, bet to, ko varēju izdarīt vienā dienā, nu jāsadala uz vairākām. Jāpiesargājas, jo pēc staru terapijas un ķīmijterapijas kauli kļuvuši trausli. Jāpiedomā, kur liec kāju. Dakteris man rādīja, ka vietās, kur veikta apstarošana, kauli kļuvuši kā veca sēne.”
Nav vērts nervozēt
Neraugoties uz to, kam iziets cauri, Egita joprojām turpina strādāt, jo vienmēr pa dzīvi gājusi kā vilciena lokomotīve, negaidot, kad darbus padarīs kāds cits. Viņai darbs bijis un joprojām ir sirdslieta: “Izmācījos par drēbnieci, bet savā profesijā nostrādāju tikai pusgadu – šūšana nebija mana sirdslieta. Pēc pirmās meitiņas piedzimšanas mani uzaicināja strādāt veikalā. Tirdzniecība man patikusi kopš bērnības – ar lielāko prieku tolaik braucu omai līdzi uz tirgu pārdot zemenes, jāņogas, gurķus. Pārdevējas darbs man patika un aizgāja.”
Tā nu jau vairāk nekā 25 gadus viņa strādā tirdzniecībā. “Sākās izaugsme – no pārdevējas par veikala vadītāju, tad par veikalu tīkla vadītāju.” Pašlaik Egita ir veikalu tīkla Beta vadītāja Liepājā un strādā pilnu slodzi. “Šķiet, ka ar lielāku atdevi nekā iepriekš, protams, piedomājot par savām nervu šūnām. Mana devīze tagad ir – ko nevari mainīt, par to nav vērts nervus bojāt. Vairāk paļaujos uz pārējiem, esmu sākusi uzticēties. Arī kolektīvā. Jāprot pienākumus sadalīt, nevis visu vilkt vienai.”
Iepauzēt gan nācies, ķīmijterapiju laikā bija jāņem atvaļinājums. “Pirmajā reizē, kad nezināju, ka pēc ķīmijas būs slikta dūša un tās trakās sāpes, kaulu laušana, lai arī biju par to brīdināta, neapstājos. Centos darīt visus mājas darbus, kaut bija smagi. Šķita – nu kur vēl, ja nevari izkāpt no gultas vai aiziet līdz tai, nācās pat rāpot caur asarām. Otrreiz gribējās pabūt mājās, neforsēt. Bija mazliet sevis pažēlošana.
Grupa Dzīvības koks ir ļoti, ļoti liels atbalsts. Tur cita citai sniedzam padomus, dalāmies pieredzē gan par sajūtām, gan medikamentiem, kuri katrai palīdzējuši. Arī par tautas metodēm.
Zemestaukus sāku periodiski lietot profilaksei. Noteikti jau, ka daudz veselībai dod pašiedvesma, bet man šķita, ka šī tautas metode ir vērtīga. Vienmēr visiem saku – galvenais ir Ticība, Cerība, Mīlestība.”
Svarīgs savējo atbalsts
Egitai pietika vieduma neslēpt bažas un sāpes sevī. “Vīram par diagnozi izstāstīju tūlīt, kaut parunāt īsti nevarēju, bira asaras.”
Tas, kam viņa izgājusi cauri, Egitu ar ģimeni vēl vairāk saliedējis un satuvinājis.
Vecākā meita patlaban ir ārste rezidente ģimenes ārsta praksē Rīgā, un Egita esot “zem viņas lupas”: meita neļaujot atslābt, mammai jāatskaitās par analīzēm, jāatrāda izmeklējumi. “Viņas meitiņa – mana mazmeitiņa Paula – ir lielais dzenulis. Viņas dēļ ir jāiet uz priekšu un jādara. Tas vien, kad mazā ar neviltotu mīlestību izsaucas – mana ome! –, liek savākties.” Liepājā ir Egitas jaunākā meita, kas pabeigusi augstskolu un strādā par lietvedi. Lai arī pašai sava ģimenes dzīve, meita mammai atvieglo mājas soli.
“Negribu teikt, ka vīrs vairāk lutina, bet savstarpējā cieņa un mīlestība ir lielāka,” runājot par dzīvesbiedru Agri, atzīst Egita. “Esam sapratuši, ka dzīve ir tikai viena. Nav ko tērēt laiku strīdos par niekiem. Svētdienas izmantojam sev. Divatā dodamies ekskursijās, kaut tepat uz Kuldīgu, Ventspili aizbraucam. Rudenī bijām Embūtē, Vaiņodē, kas šajā gadalaikā ir tik skaistas. Ekskursijas vīrs prot izdomāt un noorganizēt, tā mani palutinot.”
Arī kolēģi un citi tuvinieki ir atbalsts. Piemēram, kad vajadzēja līdzekļus izmeklējumiem, lai noskaidrotu, vai organismā vairs nav ļauno šūnu, palīgā steidzis brālis ar sievu, nepieciešamo summu pasniedzot kā dāvanu.
Defektu par efektu
Egita gan bija brīdināta, ka ķīmijterapijas dēļ zaudēs matus, taču, kad tas sācis notikt, izbrīns un šoks bijis ne pa jokam. “Jau pēc pirmās ķīmijas, dušā mazgājoties, mati krita ārā kā sniegs. Pat pie galda sēžot, tie krita ārā kušķiem.”
Tik drosmīga gan Egita nav bijusi, lai pēc matu, uzacu un skropstu zaudēšanas lepni demonstrētu savu jauno imidžu. “Uzacis iemācījos uzzīmēt, arī skropstu neesamību aizvietoju ar prasmīgu meikapu. Kailu galvu gan nestaigāju, pat mājās ne, sākumā izmantoju lakatus.
Ikreiz, ieejot veikalā, iegādājos pa jaunam lakatam vai šallei, ar ko eksperimentēju.
Arī tur izmantoju lakatus, bet naktij bija dažādas cepurītes.”
Pienāca laiks arī parūkām. “Vispirms bija viena, tad vēl otra. Kad matiņi jau atauga, nometu parūku un gāju cilvēkos ar superīsiem matiem. Citi domāja, ka man tāds stils.” Arī otrās terapijas laikā kailu galvu nav staigājusi.
“Agrāk atteicos no lakatiem un parūkām. Pirmoreiz gaidīju matus ataugam vismaz pāris centimetru. Šoreiz atteicos no aksesuāriem, kad mati bija centimetru gari. Biju drosmīgāka, arī tā bija pieredze,” viņa piebilst. “Līdz tam nebiju pievērsusi uzmanību, bet nu uz ielas redzu, cik nopietni šī liksta skārusi sievietes – daudzas staigā ar lakatiem un parūkām.”
Vizuāli neviens nepateiks, kam Egita gājusi cauri. Uzacis un mati atauguši, bet operācijas sekas mūsdienās viegli var noslēpt. “Krūts protēzi izmantoju tikai peldkostīmā. Pārējā laikā pietiek ar polsteri.” Par implanta ievietošanu pagaidām nav domājusi.
Galvenās fiziskās aktivitātes Egitai patlaban ir velobraukšana: “Braucam līdz Bernātiem, padzeram kafiju un tad atpakaļ. Riteņbraukšana ir tas, ko varu. Citāda sportošana šobrīd ir apstādināta. Arī mans vaļasprieks – pēršanās pirtī – mazinājies. Liels prieks, ka draudzenes joprojām mani aicina. Eju, bet, ja kādreiz sēdēju uz augšējās lāviņas, nu sildos pašā apakšā. Var jau būt, ka pirtī iešana bija izaicinājums manam vēzītim, jo, kad pēc krūts operācijas kļuva labi, aizgāju atkal savā ikdienas ritmā un pirtojos. Bet ne velti teic, ka karstums un saldumi nav pa ceļam…”
Dodot gūst
“Melnais posms ir garām, bet no tā esmu daudz ieguvusi. Nav jēgas sēdēt stūrī un gausties. Tas neko nemainīs, no tā vieglāk nekļūs. Ir jādzīvo tālāk.”
Nu Egita uz dzīvi raugās citādi. “Visu uztveru mierīgāk, sīkumus vairs neņemu pie sirds.
Kad varu vērst situāciju uz labu, to daru un darīšu. Taču nepārdzīvošu par lietām un procesiem, ko nevaru ietekmēt.”
Ne reizi vien nācies uzklausīt neticīgus un pat izbrīna jautājumus: vai tiešām? Vai tiešām cilvēks, nemainot savu optimismu, tam visam var iziet cauri?! “Bet es jau neesmu slima!
Jā, tā ir gadījies, bet vēzis ir diagnoze, ar ko var sadzīvot! Tikai jādara tas, ko saka ārsti.
Un – nevelkot garumā. Nevar kā strauss iebāzt galvu smiltīs, jo problēma tāpēc nepazudīs. Problēma ir jārisina! Protams, pašam jābūt stipram. Bet, ja paliksi viens ar savu problēmu, vari krist depresijā. Tāpēc svarīgi nebūt vienam. Apkārt jābūt saprotošiem cilvēkiem, vienalga, vai tās ir draudzenes vai kāds cits, kam uzticēties. Ejot uz ķīmijterapiju, daudz dod tas, ka sievietes dalās pieredzē.”
Zinot, cik svarīgs krīzes situācijā ir atbalsts, tagad Egita to sniedz citiem. “Man ļoti patīk palīdzēt citiem, dot savu enerģiju. Kad man bija ķīmijterapija, man bija svarīgi sastapties ar dāmām, dalīties pieredzē, kaut vai par lakatiņu siešanu, kā to izdarīt. Protams, ne visām tas derēs. Piekrītu vairākām, kuras teica: es savā miestiņā tā nevaru – smiesies, ka māžojos. Katrai jāskatās pēc savas situācijas, taču svarīgi ir sevi nest ar paceltu galvu. Nav jāvaid, ir jāiet uz priekšu!”
Lai palīdzētu, Egita aktīvi darbojas atbalsta grupā Dzīvības koks. “Gribējās dot atbalstu pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Daudzi īsti nezina, kā rīkoties, šādā situācijā nonākot. Un dakteris visu nespēj pateikt, neizstāsta. Toties tāds tādu saprot, var vienkāršiem vārdiem izteikt pašu sāli.” Egita teic – dodot spēku un padomus citiem, no tā spēku gūst pati un gandarījumu, ka spēj kādam palīdzēt. Dzīvības koka atbalsta nometnēs viņa bijusi divreiz. Daloties pieredzē, iegūts daudz pozitīva: “Tās enerģijas, kas no katra nāk, neatlaidība. Mūsu devīze ir – dzīvot.”
Pērnvasar gan domājusi uz nometni nebraukt: “Esmu taču jau bijusi, taču, kad vīrs norādīja, ka pēc katras nometnes es atgriežos kā spārnos un staroju, sapratu: ja jau ir iespēja nometnē piedalīties arī pāriem – pacientam ar tuvinieku, pieņēmām izaicinājumu braukt abi. Bijām nometnē Spēka avots Jelgavas rajonā. Man pat šķiet, mēs vēl vairāk saliedējāmies.
Vīrs saprata manus vājos posmus, kad ir grūti, ka ir reizes, kad blakus nepieciešams stiprais plecs, un reizes, kad jāpaklusē.
Piemēram, es kļūstu nervozāka, kad nododu analīzes un gaidu rezultātus. Pirmais, kurš mājās to izjūt, taču ir vīrs. Nometnē viņš saņēma informāciju, kā tad reaģēt, kā izturēties, līdz ar to tas bija ieguvums.”
Spēku smeļas zemē
Saprotams, Egitai uznākot arī vājuma brīži, taču viņa tiem neļaujas. “Tad meklēju iespēju kaut ko darīt vai eju dārzā. Tur rodu enerģijas lādiņu. Zeme man dod spēku. Pārstādu puķes.
Grūtos brīžos tieši ravēt un stādīt man visvairāk patīk.
Kad ir labi, tad ir laiskums – pačubināt un apčubināt. Būt laukos man patīk: ravēt gurķus, sālīt un marinēt tos, kaut tomātus izaudzēt! Lauki ir vieta, kur relaksējos. Zaļā zāle, lapas, grubuļainais gurķītis un pašas audzētais tomātiņš.”
Citām Egita no sirds iesaka: “Ir būtiski regulāri apmeklēt ārstu, lai veiktu pārbaudes. Svarīgi arī pašizmeklēties. Bet galvenais ir nenobīties, ja atklāts kas aizdomīgs. Tas nav nekas slēpjams! Tas nav nekas traģisks. Jo ātrāk rīkojamies, jo ātrāk situācija tiks atrisināta. Jā, bailes ir normāla parādība, bet par tām jārunā, jākonsultējas. Vēzis nav nāves spriedums. Nē! Tā ir diagnoze, ar ko var sadzīvot.”
“Un noteikti vajag sevi pažēlot,” viņa turpina. “Jā, skrienam kā vāveres ritenī, bet ir jāatrod laiks sev – vai tā būs pauze darbā vai grāmatas palasīšana mājās, vai kāda koncerta vai teātra apmeklējums. Jāieklausās sevī, jo ir brīži, kad nepieciešams kaut ko mainīt vai apstāties. Optimisms jāsaglabā. Ja tā nav, ir jāatrod! Nedrīkst domāt sliktas domas. No tām labāk nekļūs ne pašam, ne citiem. Katra diena jāizdzīvo pilnvērtīgi, lai varētu teikt: CIK SKAISTA IR DZĪVE!”
