Agris Liepiņš: Devītā maija kultūra 80
Devītajā maijā Rīgā paredzētas plašas svinības un dažādi no Krievijas propagandas arsenāla pārņemti pasākumi, kuru uzdevums ir slavināt varonīgo padomju armiju un tās uzvaru pār fašismu. Piemēram, tāda Krievijā izauklēta smadzeņu skalošanas aktivitāte kā “nemirstīgā pulka” gājiens. Šajos pasākumos sarkanarmija tiek rādīta cēla, labestīga un ar augstu morālo stāju. Mistiskais sarkanarmieša tēls nenogurstoši tiek tiražēts filmās, televīzijas seriālos un plašsaziņas līdzekļos. Propagandas radītajam malacim maz sakara ar vēsturisko atmiņu. Vismaz ar to kultūršoku, kuru nācās piedzīvot latviešu tautai, saskaroties vaigu vaigā ar “atbrīvotājiem”.
Nekad neesmu izpratis lielā krievu tautas daļā mītošo naidu pret citu zemju augstāku dzīves līmeni. Nevis vēlme pašiem strādāt un censties pēc kaut kā labāka, bet naids, apgānot un apķēzot citu sarūpēto. Varbūt tas ir mazvērtības komplekss, varbūt Krievijā gadu simtos pieņemta uzvedības norma, kuru piekopjot savu nicinājumu vienlīdz vulgāri pauž gan valdnieks, gan vīzēs tērpts sādžas zemnieks? Kad Krievijas cars Pēteris Pirmais uzturējās Anglijā, augstajam viesim un viņa pavadoņiem ierādīja admirāļa Džona Evelina māju. Krieviem aizceļojot, mājas īpašnieks atgriezās savā miteklī un bija nepatīkami pārsteigts. Visas mēbeles salauztas, krievi demonstratīvi bija nokārtojuši savas vajadzības viesistabā uz grīdas un slaucījušies aizkaros. Šo faktu grūti apstrīdēt, jo ir saglabājies admirāļa ziņojums Anglijas karalim.
Tieši tāpat rīkojās sarkanarmija “atbrīvotajās” teritorijās. Padomju armijas kapteinis Jānis Grīnvalds savā dienasgrāmatā raksta: “10.08.45. Pārsteidz dīvainā bauda, kuru dažiem sagādā cūciskas un riebīgas izdarības un pat nešķīstības, ko daži izdarīja Vācijā. Piemēram, es uzskrēju labā dzīvoklī virsū leitnantam Agafonovam, partorgam, bataljona biroja loceklim, kad viņš istabas vidū uz tepiķa kakāja. Viņš idiotiski savieba seju un turpināja riebīgo ceremoniju. Bija meistari, kuri nokārtojās uz galda, daži virtuozi gultās uz pēļiem. Piekakātu istabu bija daudz.” (Žurnāls “Sestdiena”, 5. jūnijs, 2015.)
Lūk, cits piemērs. Māra kara laikā bija mazs bērns un dzīvoja Launkalnes pagasta “Strautmaļu” mājās. Ēka bija liela, nesen uzcelta un atradās pie lielceļa uz Drustiem. Izdevīgā novietojuma dēļ mājās iekārtojās vispirms vācu okupācijas komandantūra, vēlāk krievu karaspēka vienības štābs. Vērmahta karavīri dažkārt bērnus pacienāja ar erzacšokolādi, bet no sarkanarmijas ienākšanas Māras atmiņā palicis skats ar krievu karavīru piekakāto maizes abriņu. Tāpat Pēteris atceras, kā viņu jūrmalas vasarnīcā uz grīdas mētājušās atvērtas grāmatas – Jaunsudrabiņa, Raiņa, Aspazijas un Gētes sējumi, un katrai virsū pa “atbrīvotāju” smirdošai fekāliju čupai. Šādus piemērus var minēt bez sava gala. Daudzmiljonu karaspēkā dienēja arī sirsnīgi un normāli ļaudis, bet viņi bija spiesti klusējot noskatīties apkārt notiekošajā. Novērst acis un samierināties, jo nav gudri spļaut pret vēju.
Naivi cerēt, ka morālā degradācija bija vien kara šausmu izraisītas sekas un, iestājoties mieram, padomju armijas uzvedība uzlabojās. Nekā tamlīdzīga – varonīgā un cēlsirdīgā “atbrīvotāju” armija kāda bija, tāda arī palika. Lūk, bijušā Latvijas PSR kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa atmiņas par agrākās Salaspils nometnes teritorijas apmeklējumu 1958. gadā: “Pēc kara tur padomju armija ierīkoja šautuvi un vietā, kur nacisti bija dedzinājuši no masu kapiem izraktos līķus, atklājās baisa aina – pie pusatraktiem masu kapiem mētājās kauli, bet dedzināšanas vietās starp oglēm un pelniem bija redzami zobi, kaulu drumslas. Taču pats briesmīgākais – tieši uz šiem pelniem bija ierīkota tagadējās šautuves atejas bedre.” (Grāmata “Aiz šiem vārtiem vaid zeme”, “Latvijas Avīzes” apgāds, 2016.)
Tāds nu sanāk izslavētais “nemirstīgo pulks”, kurš braši maršēs Latvijas galvaspilsētas ielās.
