Deviņus gadus aizmirsts slimnīcā: Jura stāsts 3
Valsts un pašvaldības amatpersonas pieļāvušas, ka mazs zēns uz gandrīz deviņiem gadiem aizmirsts psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Viņa cilvēktiesības pārkāptas neskaitāmi daudz reižu, un arī tagad iestādes nesteidz labot pāridarījumu, svētdien ziņo LTV raidījums “de facto”.
Juris (vārds mainīts) piedzima neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Viņa mamma bija pavisam jauna, bez izglītības, bez darba, bez mājām, bet ar jaundzimušo uz rokām. Mammas vienīgais ienākumu avots bija ubagošana. Arī kopā ar bērnu. Tas kļuva par galveno iemeslu trīsgadīgā puisēna atņemšanai.
Juri aizveda uz Rīgas 258.bērnudārzu – patversmi. Mamma viņu apciemoja no pašas pirmās dienas, līdz pēc trim gadiem viņai ticis pateikts, ka Juri adoptēšot bagāta ģimene.
Juri adoptēja vientuļš vīrietis – tālo reisu jūrnieks, kurš bez juridiska pamata dzīvoja kopā ar šķirtās sievas dēlu – pusaudzi. Viņam ļāva pieņemt septiņgadīgu puiku.
Pie adoptētāja Juris nodzīvoja pusotru gadu. Vairākas iestādes savstarpēji nesaistīti Valsts policijai ziņojušas par aizdomām, ka adoptētājs Juri seksuāli izmantojis, ka bijis pret viņu vardarbīgs. Taču policijā seksuālā vardarbība nav izmeklēta, visi ap gadsimtu miju iesniegtie iesniegumi pazuduši.
Tieši ap šo laiku Jura dzīvē sākās vēl smagāks posms – nokļūšana psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Pārdzīvotā dēļ gandrīz divdesmit gadus vēlāk viņš ieradās Tiesībsarga birojā meklēt palīdzību. Birojs secinājis, ka palīdzības vietā, bērna ciešanas tika vairotas.
1999.gada nogalē tobrīd astoņus gadus vecais zēns ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā Jelgavā, vēlāk pārvests uz stacionāru Rīgā, līdz 2000.gada vidū nokļuva bērnu Psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži”.
No esošajiem dokumentiem tiesībsarga birojs izdarījis secinājumu, ka Ainažu slimnīca Jurim kļuva par dzīvesvietu nākamajiem gandrīz deviņiem dzīves gadiem. Juri tur, vienkārši izsakoties, aizmirsa.
Pa šo laiku ar tiesas spriedumu Jurim tika atcelta adopcija. Tiesībsarga birojā norāda – bāriņtiesai būtu bijis jāieceļ likumiskais pārstāvis jeb aizbildnis. Bērnam tobrīd bija dzīvi vecāki un dzīvas arī abas vecmāmiņas. Rīgas bāriņtiesa viņus neinformēja.
Visus šos aptuveni deviņus gadus neviens viņu neapciemoja. Juridiski viņš nevienam nebija piederīgs.
Juris saka – sūdzēties nebija vērts. Valsts policijā apstiprina, ka pašlaik Juris atzīts par vienu no cietušajiem kriminālprocesā par piedzīvoto slimnīcā “Ainaži”, arī par piedzīvoto adoptētāja ģimenē nesen uzsākts kriminālprocess.
Neiegūtā pamatizglītība, pašlaik ir lielākais klupšanas akmens Jura dzīvē. Viņam ir gandrīz neiespējami atrast darbu.
Rīgas bāriņtiesas vadītājs Aivars Krasnogolovs atzīst, ka Jurim nodarītais ir būtisks pārkāpums.
Tā kā tajā laikā Latvijā vēl tikai veidojās izpratne par bērna tiesībām, mainījās likumi, bāriņtiesa par notikušo ar Juri nevarot uzņemties atbildību.
Juris, atrodoties Ainažos, pēc tēva nāves daudzus gadus nav saņēmis apgādnieka zaudējuma pensiju, kas viņam pienācās. Un arī šobrīd valsts nesteidz to kompensēt. Likums to liedzot izmaksāt par tik lielu laika periodu. Labklājības ministrija uzskata, ka tas jākompensē Rīgas pašvaldībai.
“Mūsu iestādes viegli nodara kaitējumu, bet pēc tam ir ļoti sarežģīti un ļoti birokrātiska procedūra, kurā šo kaitējumu cilvēks mēģināt kompensēt,” pauž Jura juridiskais pārstāvis Artūrs Zvejsalnieks un piebilst – ja pat pieredzējušam advokātam ir grūti šajā procedūrā orientēties, tad, ko lai dara cilvēks bez attiecīgām zināšanām.
Ja tā būtu filma, neviens neticētu. Skatieties “de facto” sižetu:
