Gada kukainis 2
Smirdīgā rožvabole dodas uz ziemeļiem
Gada vaboles statusam izvirzītā smirdīgā rožvabole vēl pavisam nesen bija sastopama galvenokārt Centrāleiropā, Ziemeļāfrikā un Centrālāzijā. 1992. gadā pirmos smirdīgās rožvaboles eksemplārus novēroja Rīgā (Mežaparkā). Šodien šīs sugas pārstāvji sastopami visā Latvijas teritorijā. Kukaiņu pētnieki uzskata, ka tas varētu liecināt par “klimata globālām pārmaiņām kā galveno faktoru, kas veicinājis smirdīgās rožvaboles tik krasu izplešanas ziemeļu virzienā”. Vasarai kļūstot garākai, ziemai – īsākai un mazāk bargai, šīs sugas kāpuri vienas sezonas laikā tagad paspēj attīstīties un līdz ziemai iekūņoties.
Smirdīgā rožvabole ir ap 1 – 1,5 cm gara skarabeju dzimtas vabole, kuras ķermenis ir melns ar bronzas spīdīgumu un neregulāriem baltiem plankumiem. Kāpuri pēc izskata ir ļoti līdzīgi citu vietējo rožvaboļu kāpuriem, tikai daudz mazāki.
Rožvabole pārtiek no augu izcelsmes barības. Kāpuri attīstās augsnē, kur pārtiek no dažādu lakstaugu saknēm. Pieaugušas vaboles parādās vasarā, tas nereti sastopamas uz ziedošiem augiem, kur galvenokārt mielojas ar to nektāru, bet mēdz grauzt arī pašus ziedus.
Savu nosaukumu smirdīgā rožvabole ieguvusi, pateicoties ne visam veiksmīgajam tulkojumam no latīņu valodas – viens no vārda “funesta” tulkojumiem nozīmē – bēru, sēru, bet otrs – nepatīkama smaka.
Smirdīgā rožvabole ir tikai viens no daudzajiem Latvijas dabas jaunajiem iemītniekiem. Entomologi katru gadu fiksē apmēram 30 Latvijā līdz šim neatrastu vaboļu sugu. “Jāpatur prātā, ka katra no svešzemju sugām, kas ienāk jaunā teritorijā, aizņem jau esošo sugu vietu vai nišu. Citiem vārdiem sakot, pieaug konkurence,” teic Latvijas Entomoloģijas biedrības prezidents Dmitrijs Teļnovs. Pašlaik tiek pētīts, kuras kukaiņu sugas būs ietekmējusi smirdīgās rožvaboles straujā izplatība Baltijā. Par smirdīgas rožvaboles novērojumiem ziņojiet e-pastā [email protected] vai portālā dabasdati.lv.
