Deviņgadīgs puisēns: “Man ir HIV! Es spēlēju futbolu. Un ceru, ka citi sapratīs – es neesmu bīstams” 0
Jaunākie statistikas dati liecina, ka Latvijā no 6804 uzskaitē esošajiem HIV pacientiem 70 ir bērni, bet vairāk nekā 2000 sievietes galvenokārt vecuma grupā no 21 – 40 gadiem. Tomēr patiesais HIV inficēto skaits Latvijā tiek lēsts 1,5 – 2 reizes lielāks. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību šai problēmai un mudinātu reizi gadā pārbaudīt savu veselību, rīt, 1.novembrī, tiks atklāta foto mākslas darbu izstāde “SIEVIETE.BĒRNS.HIV.”.
Apvienojoties trīs Baltijas valstu foto māksliniekiem, tapuši 15 unikāli darbi, kuru pamatā ir motīvi no stāstiem par sievietēm, bērniem un viņu dzīvi ar HIV. Viņu pieredze mudina aizdomāties gan par to, ka šī slimība var skart ikvienu no mums, gan arī par to, cik neiecietīgi esam nepamatotu aizspriedumu vai savas nezināšanas dēļ.
Izstāde “SIEVIETE. BĒRNS. HIV.” tapusi, lai mudinātu mūs apstāties un padomāt – šī infekcijas slimība var skart ikvienu, arī sievieti un pat nevainīgu bērnu. Tā nav kādas noteiktas sabiedrības daļas slimība, un to apliecina arī skaudrie statistikas dati – katru gadu Latvijā ar HIV inficējas vairāk nekā 300 cilvēku, bet ar AIDS stadiju atklāj aptuveni simts gadījumos. Aptuveni puse inficēto ir sievietes, un ik gadu HIV analīzes uzrāda pozitīvu rezultātu vairākiem bērniem.
Skarba ir patiesība, ka lielākā daļa HIV inficēto jūtas sabiedrības izstumti un pat lieki savās ģimenēs un draugu lokā. Stereotipi. Nepamatotu aizspriedumu vai nezināšanas dēļ tiek salauztas cilvēku dzīves, iznīcinātas viņu ilgas un sapņi, atņemtas cerības…
Zāles, lai apturētu vīrusa izplatību, ir, bet, vai ir “zāles”, lai mēs, līdzcilvēki, kļūtu atvērtāki un pieņemtu ikvienu kā līdzvērtīgu? Katrs stāsts šajā izstādē ir īpašs. Skaudrs. Bet reizē arī cerību pilns.
Lūk, ieskats deviņgadīga puiša stāstā:
“Man ir HIV! Visi saka, ka tā ir briesmīga slimība, no kuras cilvēki nomirst, taču es jūtos vesels. Ja man nebūtu katru dienu jādzer zāles, es pat nezinātu, ka esmu slims. Bet varbūt, ja es nedzertu zāles, tad man tiešām nebūtu spēka mācīties un spēlēt futbolu? Tā saka mūsu bērnunama labā māsiņa! Viņa ir vienīgā, kura no manis nebaidās. Katru dienu viņa ar mani parunājas, mēs spēlējam kādu galda spēli.
Es ļoti gribētu kādreiz dzīvot ģimenē, kur būtu mamma un tētis, varbūt arī brālis un māsa, un suns. Taču citi bērni saka, ka mani nekad neviens neadoptēs, jo esmu slims un bīstams citiem Viņi saka, ka es varu inficēt kādu, tāpēc neviens negribēs mani ņemt uz savām mājām. Es tam neticu, jo labā medmāsa stāsta, ka tad, ja es visu laiku dzeršu zāles, kuras man dod, es nevienu nevarēšu inficēt.
Jā, man reizēm gribas spītēties un tad es saku, ka nedzeršu vairs zāles, bet medmāsa mani pierunā tās iedzert. Un es paklausu. Tikai ļoti ceru, ka citi tomēr sapratīs – es neesmu bīstams, ar mani var spēlēt bumbu, paslēpes, celt mājas… Man ir skumīgi vienam, un tad arī gribas darīt visādas blēņas, lai kāds beidzot pievērstu man uzmanību. Bet par visu vairāk es gribētu būt vesels, lai mani adoptē. Vai varbūt atrodas mana māmiņa un paņem mani uz mājām…”
Pilnu stāsta versiju un mākslinieka skatījumu par to, kā arī pārējos 14 darbus un stāstus varēsiet izlasīt un redzēt jau 1. novembrī modes un izklaides centrā “Riga Plaza”.
