Māris Zanders: Melis, zaglis, naciķis – “smagos” vārdus priekšvēlēšanu laikā lieto viegli 7
Žurnāls “Latvijas Arhīvi” pērn publicēja pētījumu par slaveno Raņķu dzimtu Rīgā 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā. Dzimtas pārstāvji bieži tiesājušies, un procesu aprakstos vairākkārtīgi parādās kāda interesanta situācija: viena no pusēm labāk zaudē prāvu, ja tiek aicināta savus apgalvojumus apstiprināt ar zvērestu. Citiem vārdiem sakot, lai nu strīdnieki droši vien nebija nekādi eņģeļi, tomēr izpratne par to, ka ir vārdi, ar kuriem nemētājas, šķiet, bija.
Mūsdienās mēs redzam šo nerakstīto likumu sabrukumu. Kādas piejūras pilsētas pašvaldības vadītājs saviem oponentiem vienā mierā publiski piedēvē saistību ar “specdienestiem”. Lai gan tas ir ļoti smags apvainojums, tas tiek brīvi lietots, jo tā izteicējs zina, ka viņam nekas nebūs jāpamato. Valdības 28. marta sēdē strīdnieki viens otru vienā mierā apvaino melošanā, un atkal nekas – nedz lec kājās un prasa pierādījumus apvainotais, nedz kaut ko sīkāk paskaidro apvainotājs. Piketos uz plakātiem, kā saka, lieki nefilozofējot, tiek lietoti jēdzieni “genocīds”, “terors” utt.
Te nav runa par akadēmisku nepatiku pret jēdzienu neprecīzu lietošanu. Runa ir par jēdzienu vaļīgu lietošanu, kuras rezultātā tiek saduļķota mūsu izpratne par ļoti svarīgiem jautājumiem. Valdības politika var būt atbaidoša, bet, ja es to apzīmēju par “teroru”, es faktiski zaimoju terora aktos nogalināto piemiņu un viņu tuvinieku sāpes. Ja es kādu ērmu saucu par “naciķi”, tad būtībā es normalizēju nacismu, jo, ja ērms ir nacists, tad jau arī tie nacisti tādi ērmi vien bija (tas pats, protams, attiecas arī uz citiem totalitārisma vēsturiskajiem projektiem).
Mums visiem gadās sarunāt par kādu nejaucības. Tomēr ir noteikta izteikumu hierarhija, un sāls ir tā, ka mēs šo hierarhiju vairs nejūtam. Ja es kādam veltu apzīmējumus “ķēms” un skarbākus, tad tā ir attieksmes paušana, kas var būt arī nepieklājīga, vienkārši muļķīga, pārsteidzīga. Savukārt, ja es apgalvoju, ka kāds melo vai zog, tad man ir jāatbild par šo izteikumu, jo tas ir principiāli atšķirīgs. Pretējā gadījumā es melošanu un zagšanu devalvēju līdz “ķēmam”, “muļķim” utt. Ļoti nozīmīga rīcība tiek trivializēta. Starp citu, šajā procesā savu lomu spēlē arī apvainotā, ja vēlaties, cietusī puse, kas nereaģē, jo tā, redz’, tāda apsaukāšanās vien ir. Ja melošana (zagšana utt.) ierindojas apsaukāšanās svaru kategorijā, tad nav jābrīnās, ka attieksme pret šādu rīcību ir atbilstoši relaksēta.
Nepieciešamībai nopietni izturēties pret pašu teikto ir arī citi aspekti. Man personīgi nav iebildumu, ja Vējonis 25. martā uzrunu noslēdz ar “Lai Dievs dod mums spēku un pārliecību!”, jo pieņemu, ka tas no sirds, un es te nesaskatu apdraudējumu valsts un reliģijas nošķīrumam. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka Dieva piesaukšana nav tas pats, kas vēlējums “Laimīgu Jauno gadu!”, un nereti liekas, ka, kā tagad saka, sabiedrībā pazīstamas personas droši vien neapzināti devalvē kristietības saturu un rituālus.
Atgriežoties pie “smagajiem” vārdiem, kas jo īpaši priekšvēlēšanu periodā tiek lietoti viegli. Pat neceru, ka politiskie personāži sekundi apdomāsies, pirms aplaimos konkurentu ar kādu verbālās caurejas produktu. Runa ir par piesardzīgāku attieksmi pret jēdzienu lietošanu kopumā. Lai gan Latvijā dzīvojošajiem dažkārt labpatīk parunāt par neiecietību mūsu sabiedrībā, spilgtāks piemērs tam, kāds ir iznākums paviršībai valodā, patiesībā varētu būt “vecās” Rietumu demokrātijas, kur ilgstoša savstarpēja aizrautīga apmētāšanās ar jēdzieniem “fašists”, “rasists”, “marksists”, “antisemīts” utt. ir novedusi pie tā, ka a) “birku” karināšana aptur notiekošā patiesā satura noskaidrošanu, b) “birkas” notrulina reakciju uz skaļiem apvainojumiem, provocējot decibelus vēl palielināt. Bieži dzirdamās runas par “vērtību krīzi” man liekas pārāk spekulatīvas. Savukārt to, ka valoda ir cilvēku komunikācijas pamatā, laikam neviens nenoliegs. Un valodas devalvācija gan nav kaut kas abstrakts.
