“Detektīvžanrā ir iespējams viss”. Intervija ar rakstnieci Rolandu Bulu un fragments no topošā romāna “Fantoms” 4
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rolanda Bula (īstajā vārdā Rolande Bebere; 1964) ir juriste un rakstniece. Līdz aiziešanai izdienas pensijā strādājusi Valsts policijā dažādos amatos, arī par izmeklētāju. Darbojas Tukuma literātu apvienībā, piedalījusies Tukuma un Kurzemes prozas lasījumos. 2018. gadā pabeigusi Literārās akadēmijas kursus. Romānu “Klusēšanas varā” (2014), “Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās” (2015), “Atpakaļceļš (2018), “Stopētāju lieta” un “Upes laiks” (abi 2019), “Sīnāja kalna lieta” (2020), “Noilguma lieta” (2021) autore. Šobrīd iesniegusi izdevējam romānu “Fantoma lieta”, kura iznākšana priecēs lasītājus jau nākamgad.
– Jūs daudz zināt par to, kas šobrīd notiek Latvijas detektīvžanrā. Vai jums būtu spriedums par jaunākajām tendencēm? Kurp detektīvžanrs virzās?
R. Bula: – Detektīvžanrs, piemēram, Skandināvijā, nekad nav uzskatīts par otršķirīgu literatūru. Viens no skandināvu detektīva veiksmes stāsta priekšnosacījumiem – darbos ir spēcīgs sociālais un psiholoģiskais fons. Uz to jāvirzās arī latviešu detektīvam.
Dīvaini, bet, par spīti detektīvžanra popularitātei, Latvijā deviņdesmitajos un divtūkstošo pirmajā gadu desmitā detektīvžanrā rakstīja maz. Protams, augstākā virsotne ir Andris Kolbergs, bet citu autoru darbi – uz divu roku pirkstiem saskaitāmi. Lauvas tiesu grāmatnīcu plauktos aizņēma tulkotie romāni, lai gan par viena otra bestsellera kvalitāti varētu pastrīdēties.
Pēdējā gadu desmitā situācija žanra pašmāju autoru piedāvājumā mainās, pēdējos piecos gados īpaši. Pavisam nesen, septembra vidū, mēs, latviešu detektīvautori, sanācām kopā un izveidojām domubiedru kopu. Izrādījās, ka esam daudz, ap divdesmit, bet, ja skaita arī tos, kam pagaidām tikai pa romānam, tad vēl desmit.
Mums ir ironisko un klasisko, vēsturisko un asa sižeta, psiholoģisko un politisko, romantisko un mākslas detektīvromānu un trilleru rakstnieki. Tātad ir daudzveidīgs, mūsdienīgs romānu klāsts. Jo lielāks piedāvājums, jo labāk var izsijāties kvalitatīvākais. Tā risināsies kvalitātes jautājumi.
Esmu pārliecināta, ka Latvijas detektīvžanrā ir sākusies pamatīga izaugsme. Cerams, ka tā esamību drīz pamanīs arī literatūras administrēšanas un kritiķu spēki, jo pagaidām šķiet – esam viņiem neredzami, nepieminami un netulkojami citās valodās.
– Pastāstiet par savu jaunāko romānu, ko nule kā iesniedzāt izdevējam! Un vai ar katru darbu jūs jūtat, ka attīstāt arī žanra iespējas?
– “Fantoma lieta” būs ceturtais romāns sērijā, kur izmeklēšanu veic divi diezgan reāli Latvijas policisti – Asnāte Grieze un Juris Zvirbulis. Ierosa radās pārdomās par sociālām un psiholoģiskām problēmām – cik sarežģīti šajā pasaulē izdzīvot cilvēkiem ar kaut nelielām atkāpēm no pilnīgi “veselas psihes”. Uzrakstīju un sapratu, ka šis ir pats reālākais mans darbs – neviens joks nav sadomāts, daudzām epizodēm ir saistība ar reāliem notikumiem un cilvēkiem, autore tikai visu krietni sapiņķerējusi detektīvsižeta konstrukcijai. Arī fragments, ko tagad piedāvāju lasītājiem, – reāls, manis pašas piedzīvots notikums.
Esmu pārliecināta, ka detektīvžanrā ir iespējams viss, sākot ar vēsturisko sižetu un beidzot ar filozofiju. Uzrakstīt detektīvromānu nebūt nav viegli. Detektīvžanrā nekāds atvērtais romāna nobeigums nesanāks, jāievēro žanra noteikumi: ja ir versija, tā jāizmeklē līdz galam, uz visiem jautājumiem jāatrod atbildes.
Ar katra jauna darba rakstīšanu jūtu, kā paplašinās aizņemtais areāls. Asnātes un Jura sērija ir tā saucamais policijas romāns (izmeklēšanu veic policisti), taču sociālpsiholoģiskais fons ar katru grāmatu kļuvis aizvien jūtamāks. Bet autoriem patīk sānsoļi – man ir prātā psiholoģiska trillera sižets. Tas gan vēl kādu laiku “jāizauklē”.
Prozas ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Rolandas Bulas tekstos visvairāk novērtēju atsacīšanos no pārlieku nopietnās izteiksmes, te ir daudz vietas un gaisa smaidiem. Kā jau sirsnīga autora prozā – siltumu var just, pat ja tas ir žanram pakļauts un virzās uz nozieguma izmeklēšanas peripetijām.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Rolandas Bulas topošā romāna “Fantoms”
Naktī bija lijis, nācās iet, laipojot gar neskaitāmām peļķēm. Tik un tā izmeklētāja Grieze jutās stalta, enerģiska un skaista. Policijas iecirkņa smagās durvis atrāva ar joni.
– Ā-ā-ā! – skaļos spiedzienus, kas iecirtās ausīs, nespēja slāpēt ne dežūrdaļas sienas, ne dubultā loga pakete, caur kuru varēja redzēt tikai inspektora Rembo pakausi. Izmeklētāja pieklauvēja pie lodziņa. Tas pavērās, Rembo padeva labrītu balsī, kas vēstīja par nāvīgu nogurumu un ilgām pēc izdienas pensijas.
– Sveika! Klau, varbūt tu mācēsi tapt sadzirdēta? Šorīt piedzīvojām Lielās Brēkas iebrukumu, ir mums tāda, satrakojas ik rudeni, tad jāved uz psihiatrisko. Ielavījās aiz patruļas meitenēm, izgrūstīja skuķēnus, tagad uzstājas ar solo. Runāšot tikai ar priekšnieku. Asā, vajadzētu viņu apsēdināt nopratināšanas telpā, kamēr atbrauks mediķi. Nāc, varbūt tev sanāks.
Asnāte pasnaikstījās, bet caur lodziņu šā rīta biedu nevarēja saskatīt.
– Labi, mēģināšu, – vēl neizlēmīgi noburkšķējusi, viņa tipināja dežūrdaļas durvju virzienā.
Tur iekšā bija karsti. Tas nebija vien nevēdinātas telpas efekts. Satraukums un klaigas, šķiet, vienmēr nokaitē gaisu par pāris grādiem vairāk. Patruļas puiši pašķīrās, apjukušās acis novērzdami. Izmeklētājas priekšā pavērās traģēdijas mizanscēnas vērts skats. Pāris soļu attālumā no nopratināšanas telpas, kājas iepletusi, stāvēja liela auguma sieviete. No sirmu matu lēkšķēm rēgojās pelēkzaļa mice, dubļkrāsas mētelis bez pogām atsedza briesmīgi novēlušos jaku un nezin pēc kura kara iegādātus svārkus ķērpju toņos. Viss šis trūcīguma patinas kalns haotiski kustējās, jo sieviete uzbudināti vicināja garās roku vējdzirnavas, veca soma viņas rokā griezās gaisā kā aizsardzības, nē, kā uzbrukuma ierocis.
– Izsauciet man priekšnieku, man ar viņu jārunā! Neskarieties man klāt! Prom, prom! – Lielā Brēka klaigāja tik pārliecības pilnā balsī, ka Asnāte domās kapitulēja. Nē, nomierināt tik satrauktu cilvēku nav nedz viņas, nedz kāda cita šai telpā esoša poliča spēkos.
Patruļas puiši lūkojās jautājoši un reizē cerību pilni. Izmeklētāja Grieze zināja, ka savu darbu viņi prot – savaldīs gan kaušļus spēļu zālēs, gan pacels sniegā nokritušu dzērāju. Bet ko lai dara ar nabaga sievieti, kas acīmredzami nespēj uztvert viņai teikto? Un viņa ir varen stipra – viss lielais stāvs izstaroja spēku un gatavību plēsties kaut ar zobiem un nagiem.
– Es nevaru to visu paciest! Jūs izsaucāt priekšnieku? Es gribu, lai kaimiņu ieliek cietumā!
Lūk! Tātad agresijas cēlonis ir sievietes kaimiņš, secināja Asnāte, un nezin kāpēc viņai palika vieglāk, it kā banālas kaimiņu nesaprašanās nebūtu vieni no grūtāk risināmajiem strīdiem.
Izmeklētāja noplaukšķināja rokas, mēģinot pievērst uzmanību. Jā, tagad visi raudzījās viņā, arī Lielā Brēka, apstādinājusi vējdzirnavu spārnus platā vēzienā.
Priekšnieka te nav, darba diena nav sākusies. Uzklausīt varu es. Jums tikai jāvar man visu lēnītēm izskaidrot, lai saprotu. Jānomierinās, jāizstāsta, un es ļoti, ļoti centīšos izprast, kas par lietu. Jums vajadzētu apsēsties, vai ne? Gribat glāzi ūdens? – Asnāte meklēja vārdus, izmisīgi vēlēdamās, lai lielā sieviete spētu mazliet savākties. Ja tas izdotos, pēc vulkāna izvirduma iestātos relatīvs miers, beidzot ierastos mediķi un iedotu lielajai nomierinošas zāles.
Asnātes skatiens sastapās ar sievietes acīm. Pārsteidzoši! Tās nebija izžulgušas vai blāvas, bet dzidri zilas. Acu baltumi zibsnīja spoži… Liegas, jutekliskas lūpas, līdzenu zobu rinda. Un āda – satraukumā viegli piesārtusi, spir gta un gluda.
Jopseļ, mopseļ, pie sevis nobubināja samulsusī izmeklētāja. Kāda gan šobrīd nozīme cilvēka acu spožumam, ja prāts viņam sagriezies kā rotaļu vilciņš?
Un tajā mirklī kā rotaļu vilciņš sagriezās ne tikai iecirkņa rīta viešņas rokas, bet arī visi pārējie statisti. Kāds laikam bija ienācis aiz Asnātes un vērojis notiekošo. Kolēģi, kurš ņirdzīgi iesmējās izmeklētājas pakausī, viņa neatpazina, vien sajuta spēju grūdienu mugurā, kas lika paspert soli uz priekšu un izmeklētājas izstieptā roka atdūrās starp sievietes krūtīm. Tieši tur, kur atrodas sirds.
Šoks! Nekad, nekad Asnāte nebija ticējusi teicienu “sirds sitās kā negudra”, “sirds izlēks pa muti” patiesumam. Tie šķita banāli vārdi, piedienīgi ulmaņlaiku zaļumballēm pirms gadiem deviņdesmit. Un nu izrādījās, ka tajos izteicienos melu nav.
Ak! Ak! Ak! – spēji dunēja lielās sievietes sirds tur iekšā aiz nenosakāmu krāsu jakām, kādas apskretušas blūzes un novalkāta krūštura, par kura eksistenci Asnāte derēt gan neņemtos. Aiz tiem kankariem vēl epidermas slāņi, krūškurvja kauli, ak pasaulīt mīļā, cik dziļi ir otra cilvēka sirds, kas pulsē ar kosmisku jaudu. Lielais muskulis dzen asinis, košo dzīvības sulu, un, kamēr sirds pulsē ar to ikdienišķo – puk, puk –, tikmēr cilvēks ir dzīvs.
Brīnumainā apjausma par otra cilvēka sirdi aizrāva Asnāti. Pašas sirds, visi pārējie orgāni kalpoja, nesagādājot raizes vai sāpes. Vīrs, meita Elza – ak pasaulīt, cik man jābūt laimīgai, mums viss ir kārtībā! – šīs domas nozibsnīja prātā kā silts vasaras lietus upes smiltīs – te bija, te pazuda. Palika tikai pateicība par to, kas viņai dāvināts, un neizprotama vainas sajūta lielās sievas priekšā.
Viss noskaidrosies, jums tikai vajag nomierināties, – Asnāte reizē lūdza, reizē centās pārliecināt, labi zinādama, ka varbūt nekas nebūs labi, nekas nenokārtosies.
