Dzīvīgs vēstures stāsts! Anda Rožukalne vērtē raidījumu “Tas notika šeit” 0
Tas notika ļoti sen. Bet notika. Kā īsti un ko notikums nozīmē, atklāj vēsturnieki. Dzīve, pasaules uztvere un interese par neizzināmo veidojas no valdzinošiem stāstiem, un par to apņēmīgi pārliecina jaunā LTV1 raidījuma “Tas notika šeit” veidotāji.
Režisores Lindas Oltes un LTV žurnālista Dāvida Ernštreita veidotais raidījumu cikls parāda arī audiovizuālā satura producētāju spēju atšķirību. “Mistrus Media” atradīsiet tikai tādu projektu titros, kas no savas prakses nav izslēguši zināšanas, aizrautību, gaumi, profesionālismu. Vienlaikus tie nebaidās riskēt un radīt ko nebijušu, spītēt stereotipiem par TV skatītāja vēlmēm, šoreiz nopietnus vēsturniekus aicinot parādīt pasaules izzināšanas procesu.
Ko meklējam? Prieku
Jaunatklāsmi, visticamāk, nemaz nepiedzīvosim! Varbūt tikai meklēsim, un tieši meklējumi būs stāsta aizraujošākā daļa. Bet grūtākais uzdevums ir jaunā atklāšana. Tā rodas īpašais prieks, kad it kā neko negaidi un nezini, ko sagaidi, tomēr izej cauri lieliskam piedzīvojumam. Tieši tāds ir raidījums “Tas notika šeit”. Tā veidotāji ar Dāvida Ernštreita muti sākumā godīgi pasaka – mēs vēl nezinām, ko meklējam. Bet tieši tā pierunā pārbaudīt, kas izdosies. Tas ir pretēji izplatītajai kopēšanas praksei, kad mediju jaunie projekti labākajā gadījumā jaunā formā pārstāsta jau zināmo. Nē, šis metas nezināmajā.
Raidījuma veidotāji riskē nepārtraukti, atšķiroties no klišeju uzturētājiem, kuri, piemēram, krāsainu rudeni spēj atrast tikai Siguldas burvīgajos pakalnos.
Neviens ārpus profesionāļu loka nepazīst vēsturniekus Innu Gīli un Edgaru Plētnieku. Plašāk zināms ir Vidzemes augstskolas rektors un neparasto vēstures jautājumu uzturētājs Gatis Krūmiņš. Tomēr – kurš teicis, ka viņš vai jaunie kolēģi ir rādāmi TV projektā, turklāt – galvenajās lomās?
Vēl viens risks ir vietu izvēle filmēšanai. Projektā iesaistītie nogriežas no lielceļiem, lai piestātu nelielās apdzīvotās vietās, uzdotu jautājumus, satiktu stāstu stāstītājus. Tāds bija pirmais raidījums par Viļķeni. It kā te esot kas noticis, it kā kādi mīti, leģendas dzirdētas. Ja meklē, te atrodas cilvēki, kuri atceras stāstus, glabā liecības un palīdz piedzīvot lieliskus atklājumus.
Katrs vēsturnieks izmeklē savu stāstu, liek kopā pa gabaliņiem un šaubās, maldās. Pirmajā raidījumā notverts stāsts par Viļķenes pamatskolas unikālo karogu, kam līdzās stāvēja neatkarīgās Latvijas pirmā perioda izcilās personības. Tajā ir pretrunīgais stāsts par 101. kilometru, kurp PSRS vara izveda cilvēkus, kuru dzīvesveids neatbilda pareizajai “padomju cilvēka dzīves” shēmai. Trešais stāsts ir ļoti sens – par Krievijas cara Pētera I pusdienošanu it kā Ķirbižu muižā, kur viņam garšojuši kāposti, un tāpēc vietējais augstmanis Aderkass ticis pie Pētera Pirmā dāvāta nazīša. Kā vēsturniekiem veicās ar meklēšanu, vērts skatīties raidījumā. Bet kopumā lēnīgā, pagarlaicīgā un vizuāli vienveidīgā dokumentu, atmiņu, arhīvu vētīšana te parādīta ļoti interesanti. Kadri, kā Gatis Krūmiņš sēž uz akmens upē un lasa grāmatu vai kā Inna Gīle meklē informāciju datorā, vispār varētu tikt ierindoti labāko grāmatu lasīšanas un datora lietošanas video sarakstos.
Simboliska izvēle – skolas karogs
“Mistrus Media” komandai pārsteidzoši labi izdodas pārvarēt visas tās pretestības, kas jau idejas līmenī liktu teikt, ka tāds vēsturnieku, mazu miestiņu un putekļainu dokumentu purināšanas projekts būtu rādāms un radāms tikai tādā brīdī, ja nolemts no TV aizbaidīt vēl pēdējos skatītājus un iedzīt zemē jebkādus reitingus.
Nekā, raidījuma veidotājiem viss izdodas tieši pretēji. To noteikti vērts skatīties tiem, kam apnikušas sestdienu vakaru teātru izrādes vai vecu filmu atkārtošana sabiedriskās apraides kanālos. Raidījumu vērts skatīties ierakstā, jo atklātā informācija ir un būs vērtīga ilgāku laiku.
Viļķenes iedzīvotāji, kuri tika uzrunāti un aicināti stāstīt savas dzīvesvietas neparastos notikumus, nu tikuši pie vēl viena stāsta. Tas parāda vasaru, kurā televīzijas projekta atklājumi lika iedzīvotājiem izvēlēties, kuru no vēstures stāstiem likt Viļķenes parka nosaukumā. Šī ideja savieno televīzijas komandas īslaicīgo viesošanos ar vēsturisku notikumu. Viļķenieši izvēlējās Innas Gīles atrasto silto un piesaistošo skolas karoga stāstu, un tagad šajā vietā ir Karoga parks. Tomēr arī Pētera I klejojumu leģenda, bet vēl lielākā mērā padomju simbols “101. kilometrs” ir tā vērts, lai iezīmētu vietu, kur aizbraukt cilvēkiem, kas vēlas vēsturi atklāt nevis no frāzēm, bet īstuma piepildītām detaļām.
Kā parādīt dziļas domas?
Projekta “Tas notika šeit” veidotāji cīnījušies ar problēmu, ka domāšanas process vai notikumi, kas nav apskatāmi pat bildēs, televīzijā neder. Tāpēc mazliet jautras ir rekonstrukcijas, kas atveido ļaudis, kuri, iespējams, viduslaikos sēdējuši pie viena galda vai pie tā apkalpojuši Krievijas caru Pēteri Pirmo. Šīs ainas raidījumā atgādina kostīmus un tēlus, kas sastopami tajos Vecrīgas krogos, kas pārģērbj savus viesmīļus jocīgās drēbēs un tā kopā ar viduslaiku pilsētas šarmu cenšas pārdot ko ēdamu Rīgā pietauvoto starptautisko prāmju pasažieriem.
Pētera Pirmā nazītis raidījumā tiek rādīts nevajadzīgi bieži, daudz jaukāk būtu vismaz dažas reizes ieraudzīt šīs personas portretu, kas nu gan ir saglabājies senās gleznās.
Iespējams, ka rekonstrukcijas ar aktieriem daudz labāk aizstātu animācija. Vismaz stāsts izskatītos precīzāks nekā uz autentiskumu pretendējošās pelēko stāvu ēnas.
Grafisko elementu izmantošanas iespējas, pētot vēsturi, vispār nav likušās raidījuma veidotāju uzmanības vērtas. Tajā iztikts gan bez titriem, lai atgādinātu vēsturnieku vārdus, gan ar vizuālās izteiksmes līdzekļiem nav precizēti vēsturiskie gadskaitļi, vietas un notikumi, to secība, konteksts.
Šie it kā sīkumi vēl labāk parādītu to, kas ir labākais šajā raidījumā. Tas uzjunda izziņas vēlmi laikmetā, kad daļu cilvēku informācijas pārbagātība ir notrulinājusi tiktāl, ka nevēlēšanās kaut ko jaunu uzzināt saplūdusi ar sajūtu, ka viss jau ir zināms. Nē, šis raidījums palīdz zinātkāri atjaunot un izsekot ceļu no nekā nezināšanas līdz kaut kā vērtīga atklāšanai. Tas ir ekskluzīvs prieks, varētu pat teikt – greznība.
