Detektīvromāns kā spogulis sabiedrībai 0
Jūlija sākumā grāmatnīcu plauktos nonāks jauns, jau sešpadsmitais, pazīstamās rakstnieces DACES JUDINAS romāns lasītāju iecienītajā ironisko detektīvu sērijā “Izmeklē Anna Elizabete”. Ar tā autori sarunājas “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Kad izmeklēšanu sāk Anna Elizabete, ir skaidrs – virmos kaislības! Šoreiz viss sākas pavisam noslēpumaini – ar senas lodes kopiju tiek nogalināts šķietami pilnīgi nekaitīgs vēsturnieks Ēriks Namsons, kurš īsi pirms nāves centies sazvanīt baronesi Annu Rozi. Turklāt izteikti draudi vēl sešiem cilvēkiem – gana bagātiem un ietekmīgiem, lai viņu liktenis satrauktu pašu iekšlietu ministru. Anna Elizabete gan cenšas notikumos neiesaistīties, taču notikumiem ir tendence iesaistīt viņu neatkarīgi no pašas nodomiem.
– Tavs pirmais romāns par Annu Elizabeti iznāca 2011. gadā, nu jau vairāk nekā desmit gadu pagājis.
D. Judina: – Divpadsmit. “Tasi melnas kafijas” rakstīju 2010. gada vasarā – bija ļoti karsti. Vienīgais glābiņš iekštelpās, aiz aizvilktiem aizkariem. Apkārt virmoja dižķibeles kaislības, ļaudis ērcīgi, uzņēmējdarbība sabremzējusies. Bija parādījies jauns biznesa veids “solījumi un uzmešana”, kam fonā – “dzīres mēra laikā”. Tāpēc arī slepkavība greznos dārza svētkos.
– Kā šajā laikā mainījusies tava kā autores izpratne par un attieksme pret romāna tēliem?
– Viņi dzīvo: aug, attīstās, gūst pieredzi – gan labo, gan sāpīgo, cieš, cīnās. Mīl, piedod, nogalina, dzimst un mirst. Tāpat kā mēs, “īstie”. Jo arī viņi ir īsti. Personāži, notikumi, situācijas, sižeti – spogulis, kurā mēs, sabiedrība, redzam paši sevi. Varbūt ne tik glītu, skaistu, sapucētu vai nogrimētu kā gribētos, bet – sevi.
Pretēji nereti kultivētajam viedoklim par detektīviem/kriminālromāniem kā komercliteratūru, lubenēm, pavieglā gala lasāmajiem, – tas tā nav, jo gan psiholoģiskais detektīvs, gan spriedzes gabals, gan mistisks trilleris faktiski dara vienu un to pašu – spoguļo. Sabiedrību, notikumus, domāšanu un attieksmi. Caur pašu lasītāju. Tieši tāpēc uz vienu rezonē slepkavība, uz otru – varoņu tābrīža attiecību peripetijas.
IAE sērijā katrai grāmatai ir sava centrālā tematiskā ass, ap ko apbūvēti notikumi, situācijas un personāži: dižķibele, kara gadu atskaņas, pašvaldību visatļautība, narkotranzīts, modes un skaistumbiznesa aizkulises, mazā cilvēka beztiesiskums, pusaudžu noziedzība, sabiedrības psihiskā veselība, šķietamie parastie sadzīviskie noziegumi un to cēloņi, viltus ezoteriķi naudas slaucēji, lauku izsaimniekošana, intelektuālais pirātisms utt. Nupat pēdējā – ļoti seni noziegumi ar vairāku gadsimtu garām ēnām…
– Vai jau tad, kad rakstīji pirmo, zināji, ka gribi daudz grāmatu par Annu Elizabeti?
– Jā. Jau rakstot pirmo, man bija četrdesmit uzmetumi un nosaukumi. Laika gaitā šis tas apvienojies, daudz kas nācis klāt. Pati dzīve piegādā materiālu – uz paplātes.
– Sērijā ir Anna Elizabete, Anna Roze, arī grāmatas atvēršanas svētkus šoreiz rīkosim tieši Annu dienā. Šķiet, Annas vārds tev īpaši tuvs. Vari atklāt, kādēļ?
– Sens, stiprs un ļoti stabils vārds. Izplatīts arī musu dzimtā. Annām ir interesanti likteņi, lai gan nebūt ne viegla dzīve. Gudras, viedas, pašpietiekamas būtnes.
– Papildjautājums, – nav noslēpums, ka latviešu tradicionālajā gadā Annas diena ir saukta arī par saimnieču dienu, un tavas Annas arī ir (cita starpā) saimnieces. Kādai jābūt kārtīgai saimniecei, tavā ieskatā?
– Es neklasificētu “saimnieces” vai “nesaimnieces”, drīzāk – “sievietes” vai “nesievietes”, jo īsta, gudra, vieda, silta, sievišķīga un mīloša sieviete nevar nebūt arī laba (savas dzīves) saimniece, nevar nerūpēties par savējiem, vienalga, māju, augiem, div- vai četrkājaiņiem… Tas absolūti nenozīmē 3K principu, bet elementāru dzīves/dabas patiesību ievērošanu, necenšoties pārkrāsot melnu par baltu un otrādi. Galvenais – sirdsgudrību.
– Vai jūs ar Arturu cenšaties ievērot senlatviešu svinamdienas, es domāju, tādas kā Jurģi, Māras, Annas, Jēkabi, Miķeļi… un kuri Tev šķiet gada nozīmīgākie svētki?)
– Vairāk vai mazāk – jā. Tam gan nav nekāda sakara ar senlatviešiem. Vienkārši – katram gadalaikam savi darbi un dabas riti. Visam savs laiks un vieta. Darbi jādara, kad tie jādara, un ratus nejūdz zirgam priekšā. Diemžēl pēdējā laikā daudz kas notiek ačgārni – gan mikro, gan makrokosmā. Kāds kaut ko izdomā, citiem jādara pakaļ. Pretēji veselajam saprātam, loģikai un pieredzei. Un tad brīnās – ai, nesanāk, nestrādā, nez kāpēc?
Par nozīmīgumu – saulgrieži. Milzīga enerģija, kas jāmāk sajust un jāprot paņemt.
– Zināms, ka visos klasiskajos detektīvos lielākoties notiek vairākas slepkavības – tā sakot, viena galvenā un pārējās, lai piesegtu pirmo. Tāpat ir arī tavos romānos. Kuras no tām izdomāt grūtāk – galveno vai piesedzošās?
– Tā īsti nav. Drīzāk – ja noziegumi ir vairāki, tie loģiski (atbilstoši noziedznieka/-u vīzijai) izriet viens no otra. Nevis piesedzot, bet papildinot. Evolucionējot.
Par grūtumu vai vieglumu… nezinu, kā citiem, bet es nemēdzu “slaktēt uz skaitu”, katra situācija tiek skrupulozi pētīta un modelēta. Galvenais saprast – kāpēc? Lasot senu un jaunu krimināllietu materiālus, runājot ar izmeklētājiem un ekspertiem, arī no pašas publicistes pieredzes, esmu sapratusi – pilnībā balts un pūkains nav neviens, un nereti šķietamais upuris ir daudz lielāks nelietis, varmāka un noziedznieks nekā tas, kurš viņu…
– Kā Annai Elizabetei izdodas saglabāt dzīves līdzsvaru visā šajā trakumā?
– Daba. Dzīvnieki. Tuvinieki. Mīļotais cilvēks. Mūzika. Laiks un telpa tikai sev. Spēja pateikt “nē”, pagriezties un aiziet, aizverot durvis no otras puses. To mācās ilgi, faktiski – visu mūžu. Dažs tā arī nekad neiemācās. Universālas receptes nav. Katram savs.
– Neatņemama Annas Elizabetes (un arī tavas) dzīves sastāvdaļa ir mājdzīvnieki. Kopš kura laika zināji, ka gribi kaķīti vai sunīti, un kad pirmoreiz pie tā tiki?
– Mūsmājās – gan laukos, gan pilsētas dzīvoklī – vienmēr bijušas dzīvas radības: kanārīši, papagaiļi, kāmīši, suņi, kaķi. Laukos, protams, lielāki un vairāk. Pie SAVA kaķa – Princeses – tiku, strādājot “Likuma Vārdā”; šefs atnesa melnbaltu, pūkainu šņācošu kamoliņu, izglābtu no jūrskolas, un nākamos astoņpadsmitarpus gadus mēs ar lielo grāmatnieci bijām kopā. Bet mans pirmais vilks – pelēcis Rego – kā kucēns atnāca reizē ar “Dīvaino Līgovakaru”, kļūstot par Grāfa prototipu.
– Un – kādi ķepaiņi šobrīd mīt jūsu mājās?
– Divi vilki – Džeris un Stella. Septiņi mūskaķi – Minne Peka Peciņa, Tuce, Melle, Pūķis, Ķisens, Begemots un Matūra kungs + ruds viesis. Ežu ģimene. Vairākas pūču famīlijas. Megazaķis. Stirnu bariņš. Lapsu saime. Stārķu dzimta. Zalktiņi, sikspārņi un citas jaukas radības. Viņi mūs atrod paši – pa bezdrāts telefonu. Kā jau PūčMājā piederas…
