Desmitiem tūkstošu bojāgājušo: zemestrīce, kuru PSRS centās noslēpt 0
Pirms 70 gadiem, 1949. gada 10. jūlijā, Garmas apgabalā Tadžikistānā notika spēcīga zemestrīce, kuras izraisītie augsnes virskārtas noslīdējumi noslaucīja no zemes virsas vairāk nekā 30 apdzīvotas vietas, aprokot daudzus tūkstošus cilvēku.
Zemestrīces hipocentrs atradās 20 kilometru dziļumā, un pazemes grūdieni tika novēroti jau pāris dienas pirms zemestrīces. To rezultātā irdenā augsne kalnu nogāzēs piesūcās ar ūdeni no kalnu ezeriem un zemestrīces brīdī izraisīja apjomīgus noslīdējumus.
Pirmā zemestrīce Haitā notika 8. jūlijā – tā sagrāva daudzas mājas, cieta arī vairāki cilvēki. Baidoties, ka cietušās mājas varētu sagrūt, kā arī sargājoties no iespējamiem pēcgrūdieniem, iedzīvotāji nakšņoja vieglās nojumēs vai teltīs ārā.
Taču tas viņus neglāba. Īstā zemestrīce 10. jūnijā sasniedza 10 balles pēc Rihtera skalas un bija neiedomājami postoša – pētnieki lēš, ka trieciens bija daudzkārt spēcīgāks nekā pēc atombumbas nomešanas Hirosimā. Celtnes un tilti mirklī sagruva, turklāt ieleju piepildīja milzīgs apjoms slapjas, dzeltenbrūnas augsnes. Lielā ātrumā slīdot pa mežainajām nogāzēm, zemes virskārta bija parāvusi līdzi arī kokus.
Cilvēki stipro seismisko viļņu dēļ nevarēja nostāvēt kājās plašā apkārtnē, apgāztas tika pat smagās automašīnas, bet ciemati, kurus skāra zemes noslīdējums, tika aprakti līdz ar visiem iedzīvotājiem. Daudzi palika arī māju drupās vai iekrita svārstību radītajās milzu plaisās. Precīzs bojāgājušo skaits nav noskaidrots līdz pat šim laikam, dažādos avotos tiek minēti skaitļi no 15 līdz 40 tūkstošiem.
Tuvākajā lielajā pilsētā Staļinabadā zmestrīce sasniedza 6,5 ballu spēku, tomēr šeit cietušo nebija. Tādēļ PSRS operatīvie dienesti nolēma Haitas traģēdiju noslēpt, lai neaptumšotu gatavošanos Josifa Staļina 70. dzimšanas dienai, kas bija gaidāma gada nogalē. Ja tic Nikolaja Nikolajeva grāmatai “TASS pilnvarots… noklusēt”, tieši tā arī notika.
Izdzīvojušie Haitas ielejas iemītnieki – pārsvarā tie, kas zemestrīces laikā kāda iemesla dēļ neatradās mājās – atgriezušies atklāja, ka uz ceļiem izvietoti kontrolpunkti un barjeras.
Grāmatā kāds vietējais iedzīvotājs Iskanders, kurš līdz pilngadībai strādājis ielejā par ganu, bet tieši pēc zemestrīces atgriezies mājās no armijas, stāsta: “Nopirku tirgū plāceņus, vīnogas, paņēmu ūdeni un gāju pāri kalniem. Vakarā atnācu, bet pilsētas nav. Tikai akmeņi un zeme. Neko nepazīstu. Upe tek pavisam cita. Māju nav, nav zirgu, nav jaku, nav koku. Pat putnu nav! Es raudāju, ilgi raudāju, bet tad pa taisnāko ceļu gāju uz Garmu. No rīta nonācu pie barjeras. Mani aizturēja milicija. Ilgi izprašņāja. Pateica: viss, ko redzēji, ir liels noslēpums, kara noslēpums. Esmu komjaunietis, parakstīju papīru, ka klusēšu.”
Parakstus par neizpaušanu pieprasīja no visiem traģēdijā izdzīvojušajiem, viņus pārvietoja uz citu ieleju un izsniedza celtniecības materiālus, lai palīdzētu atsākt dzīvi.
Staļins gan tika informēts par notikušo traģēdiju un esot devis rīkojumu atjaunot Haitu, taču nedaudzie dzīvie vietējie nav vēlējušies palikt vietā, kura saistījās ar tādām šausmām un sāpīgām atmiņām. Tikai 70. gados ielejā sāka atgriezties dzīvība, bet Haita – precīzāk, vieta, kur pilsētiņa atradās, – joprojām izskatās tieši tāpat kā uzreiz pēc zemestrīces.
1964. gadā ielejā tika uzcelts piemineklis “Sērojošā māte”, taču tas nopostīts. Pirms pāris gadiem tas aizvietots ar jaunu piemiņas zīmi.
