Desmit tūkstoši stundu līdz izcilībai. Gabriels Landsberģis – vectēva pēdās 3
Tumšs uzvalks, zils krekls un pavasarīgi krāsaina kaklasaite – tādu dienas vidū sastopu Eiropas Parlamenta deputātu no Lietuvas, 33 gadus veco Gabrielu Landsberģi. Esam viņa kabinetā ar skatu uz Briseles panorāmu. Sarunu sākam par gadījumu, ka deputāte no Latvijas Sandra Kalniete nav ielaista Krievijā uz opozīcijas līdera Borisa Ņemcova bērēm. G. Landsberģim ir līdzīgs stāsts, arī viņa palīgiem janvārī liedza iebraukšanu Krievijā, un, lai gan viņam pašam ar diplomātisko pasi kabatā ceļš bija atvērts, deputāts izvēlējās to neturpināt. Uz Maskavu G. Lansberģis bija devies Eiropas Savienības un Krievijas attiecību ziņotāja pienākumos ar nolūku tikties ne tikai ar Krievijas amatpersonām, bet arī ar opozīcijas līderiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Dienu pēc šīs sarunas uzzinājām, ka Eiropas Parlaments atbalstījis viņa gatavoto ziņojumu par palīdzības sniegšanu Ukrainai 1,8 miljardu eiro apmērā.
Ukraiņu ceļš ir skaidrs
“Esam pārkāpuši to robežu, aiz kuras vairs nav atpakaļceļa,” saka deputāts, minot pēdējā laika notikumus, kas, viņaprāt, skaidri parāda Krievijas politikas seju – Malaizijas lidmašīnas nogāšana Austrumukrainā, apšaudes Mariupolē, kur bojā gāja 30 cilvēku, opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavība. “Šeit, Eiropas Parlamentā, kad runājam ar kolēģiem, mēs allaž dzirdam, ka Eiropas Savienība vienmēr iestājas par dialogu, taču, jo ilgāk dzīvojam, jo redzam, ka Krievija mūs pārliecina – politiskais risinājums ne vienmēr ir vienīgais. Viss ir to cilvēku rokās, kuri radīja šo krīzi, kuri sāka karu.”
Deputāts min, ka, viņaprāt, Eiropas Savienībai ir jāieņem ļoti stingra, nesatricināma un vienota stāja, ka nekāda attiecību normalizēšana ar Krieviju nebūs iespējama, iekams tās karaspēks nebūs ārā no Ukrainas un visi pamiera līguma nosacījumi nebūs izpildīti. “Eiropas Savienība nav militāra organizācija pat tad, ja mēs daudz spriežam par drošību un aizsardzību, taču šajā kontekstā es gribētu vairāk runāt par Eiropas noturību, pretošanās spēju, cik izturīgi mēs esam pret Krievijas propagandu, pret ekonomikas kariem, kurus, būdamas vistuvākajā frontes līnijā, pirmās izjūt Lietuva, Latvija, Igaunija, un pret enerģētikas agresiju. Runājot par Ukrainu, Eiropas Savienībai ir jāiezīmē ļoti skaidrs ceļš, kur mēs redzam Ukrainu nākotnē. Ukraiņi ir nepārprotami parādījuši, ka izvēlas Rietumu virzienu – Eiropu, kur dominē likuma vara, cilvēktiesības, ir daudzpartiju sistēma un sava vieta opozīcijai, un, manuprāt, Eiropas Savienībai tas jāatbalsta, cik vien ir tās spēkos.”
Politika pie vakariņu galda
Tā runājot, G. Landsberģis nešaubīgi apliecina, ka turpina sava vectēva, Lietuvas neatkarības līdera un vēlāk arī Eiropas Parlamenta deputāta Vītauta Landsberģa politisko domu un līniju. Gabriels arī neslēpj, ka politika viņa mājās allaž bijusi klātesoša un ka no tās nav varējuši izbēgt pat pie vakariņu galda.
“Nenoliedzami, esmu audzis politiķa ģimenē, un tas uz mani ir atstājis lielu ietekmi. Turklāt mans tēvs ir ne tikai rakstnieks, bet arī sabiedriski aktīvs cilvēks un bieži publiski runā par valstij svarīgiem jautājumiem. Augdams tādos apstākļos, tu, protams, esi visu šo procesu – gan būtisko lēmumu, gan cilvēku vidū, kuri nemitīgi par to runā. Ir tāds teiciens par to, kādēļ paaudzes manto vienu un to pašu karjeras līniju, proti – ja gribi būt izcils kādā jomā, tev jāpavada desmit tūkstoši stundu vai nu studējot, vai strādājot, lai to noslīpētu. Ja tu esi piedzimis politiķu ģimenē, tad šīs desmit tūkstoš stundas sākas ļoti agrā vecumā, jo gribot negribot tu automātiski kļūsti par politiķi. No otras puses, vienpadsmit gadus esmu bijis arī diplomāts, strādāju Lietuvas Ārlietu ministrijā, biju nosūtīts uz ārzemēm, strādāju Ministru prezidenta un Valsts prezidenta komandā un nekad nebiju tālu no aktīvās politikas, tāpēc mans lēmums startēt vēlēšanās bija loģisks.” Gabriels stāsta, ka par spīti slavenajam uzvārdam, viņa vecums acīmredzot nav bijis šķērslis, jo Lietuvas sabiedrība, balsojot Eiropas Parlamenta vēlēšanās maijā, ir bijusi gatava dot zaļo gaismu gados jauniem politiķiem. Vēlēšanās viņš startēja partijas “Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti” rindās, kas Eiropas Parlamentā ir lielākās politiskās grupas Eiropas Tautas partijas paspārnē. Parlamentā Gabriels darbojas Starptautiskās tirdzniecības komitejā, Drošības un aizsardzības apakškomitejā, Ārlietu komitejā un delegācijā attiecībām ar ASV, kā arī ir priekšsēdētāja vietnieks delegācijā Eiropas Savienības attiecībām ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Uzbekistānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu un Mongoliju.
Katru dienu pie klavierēm
Deputāts apstiprina, ka ir nemitīgā saziņā ar vectēvu Vītautu Landsberģi, kurš joprojām ir ļoti ieinteresēts visā, kas notiek, lai gan ir pensijā un varētu baudīt mierīgas vecumdienas. “Viņš nekad neaizies no politikas un pēdējos gados daudz sava spēka un enerģijas ir veltījis Eiropas Parlamentam. Ļoti labi zina sistēmu, ir ieinteresēts šā brīža notikumos, Eiropas ārpolitikā, īpaši Austrumu partnerībā, attiecībās ar Krieviju, un tas viss ļoti interesē arī mani. Tāpat kā vectēvs savulaik, arī es tagad darbojos Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejā. Viņa padomi, protams, man bija ļoti vērtīgi un svarīgi.” Atšķirībā no vectēva Vītauta Landsberģa Gabriels nav izvēlējies mūziķa ceļu. Septiņu gadu vecumā viņš gan bijis izvēles priekšā, taču atzīst, ka pietrūcis intereses, tā vietā gremdējies grāmatās un vēstures dzīlēs un dara to joprojām. Lietuvas neatkarības līderis un Viļņas konservatorijas absolvents Vītauts Landsberģis, par spīti saviem 83 gadiem, gan pie klavierēm sēstoties teju katru dienu.
Gabriels atzīst, ka, ienākot Eiropas Parlamentā, viņš ticis iepazīstināts vispirms kā Landsberģa mazdēls, un tas daļēji atvēris daudzas durvis, taču turpmāk par svarīgu pienākumu viņš izvirzījis kontaktu veidošanu ar citiem deputātiem, kas palīdzētu darbā. Gabriels stāsta, ka Eiropas Tautas partijas grupā viņi nodibinājuši neformālo Baltijas un Ziemeļvalstu eiroparlamentāriešu vienību, kas katru mēnesi cenšas satikties parlamenta sesijās Strasbūrā. No latviešu deputātiem vistuvākie esot Sandra Kalniete un Artis Pabriks.
Baltijas uzdevums ir skaidrs
Vaicāts par to, kā viņš redz sevi nākamajos gados Eiropas Parlamentā, G. Landsberģis teic: “Kad es dodos uz Lietuvu, un to es daru katru nedēļu, cilvēki man allaž vaicā, ko gan tik mazas valstis kā Lietuva vai Latvija var sasniegt Eiropas Parlamentā, un es atbildu, ka tieši šis ir lielo iespēju laiks. Divdesmit piecus gadus un pat vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Baltijas valstis skaidri un skaļi ir izteikušās par to, kas notiek aiz austrumu robežām. Ļoti reti mēs jutāmies droši un pasargāti, un par to mēs mēģinājām runāt, lai sasniegtu lielāko Eiropas Savienības dalībvalstu ausis. Pat ar Gruzijas daļas okupācijas 2008. gadā nepietika, lai pārliecinātu, ka mums bija taisnība. Taču tagad mēs šīs ausis esam sasnieguši. Daudzi Baltijas deputāti Eiropas Parlamentā ieņem nozīmīgus posteņus un darbojas jomās, kas ir būtiskas mūsu nacionālajām interesēm – enerģijas, piemēram. Tagad mums ir jāturpina šis ceļš un jāinformē mūsu Rietumu kolēģi. No vienas puses, Eiropas Savienībā ir valstis, kuras ir draudzīgākas pret Krieviju, no otras – mums jābūt tiem, kas uz Krieviju raugās ar skaidru un zinošu skatiem un uzmanības lokā patur arī tās zemes, kas cīnās par neatkarību un Eiropas ceļu – Gruziju, Moldovu, Ukrainu. Šis patlaban ir mūsu vissvarīgākais darbs.
