Desmit izcilas mākslinieces Rituma Ivanova portretējumā. Daina Šulca vērtē izstādi “Vērotāja laiks” mākslas stacijā 2
Daina Šulca, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Džemma Skulme, Mētra Saberova, Dace Lielā, Helēna Heinrihsone, Maija Tabaka, Inta Ruka, Vija Celmiņa un Ieva Epnere – šo izcilo, atšķirīgo un pazīstamo mākslinieču sejas, līdzīgi pelēkas vai melnbalti tonālas un tajā pašā laikā virskārtā ļoti vienādi krāsainas, mākslas stacijā “Dubulti” apskatāmas jebkuram interesentam, un ieeja, kā parasti, ir bez maksas. Tikai nesteidzīgi jāieskatās un jāvēro lielformāta mākslinieču opārtā veidotie portreti, ko radījis Ritums Ivanovs. Pats savus, formātā daudz mazākos pašportretus, mākslinieks gleznojis ar ogli, un tie izvietoti stacijas otrajā stāvā.
Izstādi vidēji dienas laikā apmeklē vai tajā ieskatās 80 cilvēki – lielākoties elektrovilcienu pasažieri, kursējot no Dubultiem uz Rīgu un atpakaļ. Bet reāli skatītāju ir nedaudz vairāk – mākslas mīļotāji un profesionāļi uz mākslas staciju dodas, lai baudītu interesanto izstādi, speciāli tam ieplānojot laiku un enerģiju.
Opārts attīstījās pagājušā gadsimta vidū (saīsinājums no angļu vārdiem “optical art”), un tas ir vizuālās mākslas stils, kurā tiek izmantotas optiskās ilūzijas. Optiskās mākslas darbi ir abstrakti, un daudzi labāk zināmie no tiem veidoti melnbalti. Parasti tie rada skatītājam priekšstatu par kustību, slēptiem attēliem, mirgojošiem un vibrējošiem efektiem. Mākslinieki īpašos veidos izmanto formas, krāsas un rakstus, lai radītu attēlus, kas izskatās tā, it kā kustas vai izplūst.
Izstādē apskatāmie Rituma Ivanova autortehnikā veidotie sieviešu portreti ir optiski iluzori, par pamatu ņemot sejas fotoattēlus, kas izvēlēti no videoierakstiem, kad mākslinieces stāsta par savu darbu. Optiskais efekts panākts ar silti oranžiem pagleznojumiem, pēc tam portretu piepildot ar gaismu un ar porolona rullīti pārklājot pretkrāsu – it kā kustībā savienojot divus portretus vienā.
Pats Ritums Ivanovs saka: “Optiskā ilūzija izstādē nav galvenais vadmotīvs, tā ir šīs izstādes tehniskā daļa. Mani interesē portrets – uzgleznot raksturu, gaismas spēli un veselu stāstu sievietes sejā. Mani interesē portreta ietilpība mūsdienu griezumā. Sievietes mākslinieces ne vienmēr tiek novērtētas. Ar šo izstādi gribēju vērst sabiedrības uzmanību – mēs varbūt pazīstam viņu gleznas, bet nezinām pašas mākslinieces.”
Māksla dara savu darbu
Ieejot Dubultu stacijā un īsu brīdi skatoties uz lielajiem portretiem, elpa neaizraujas, bet pārņem miers. Portreti ir uz sevi vērsti, mākslinieču un Rituma Ivanova iekšējo pasauli atspoguļojoši. Un skatītāja uzdevums šajā izstādē varētu būt – spēt ieraudzīt cilvēka dziļumu.
“Desmit izcilas mākslinieces. Viņas te ir. Sagaida un pavada mūs dzelzceļa stacijā – ļoti neuzbāzīgi, mierīgi un pārliecinoši” – apmēram tā var sajust gleznu enerģiju izstādē “Vērotāja laiks”.
Steidzīgajam dzelzceļa pasažierim – izstādes gadījumā – apmeklētājam – tā tikai šķiet, ka šie mākslas darbi neatstāj ietekmi uz domāšanu. Redzot seju grumbiņas, vaigu kaulus, piemiegtas vai uz sāniem pavērtās acis, uzrunā lielais demokrātisms un kaut kur pavīd pārpasaulīga doma – tā varētu būt attēlota arī manas mammas, māsas vai draudzenes, arī vīrieša seja, dzimumam nav nozīmes, jo mēs visi atrodamies uz viena ceļa.
Rituma Ivanova radītajos mākslinieču portretos emociju nianses ir jaušamas, uzminamas, dziļi paslēptas, un to vēl vairāk pastiprina optiskās ilūzijas tehnika, paspilgtinot jautājumu, cik daudz vēl un kādas pērles slēpjas zem šo personību sejām un viņu biogrāfijām?
Vismaz trīs un vēl vairāk izstādes noslēpumi
“Vērotāja laikā” redzamo mākslinieču portreti ir konceptuāli vienoti, un tas ir lielākais izstādes noslēpums, jo mēs šīs dažādu paaudžu mākslas personības pazīstam kā ļoti atšķirīgas, kur katrā no viņu radītajiem darbiem vērojams kaut kas pilnīgi cits – no lakoniska simbolisma, tonāla sirreālisma, portretu fotogrāfijām līdz pasakainam un gleznieciskam fantāzijas spilgtumam, spēcīgiem triepieniem radītām varenām formām, pašas mākslinieces ķermenim, kas pārtop mākslas darbā… Vai lieliem un viegliem krāsu laukumiem, kas materializējas tēlos, – tik dažāds ir šo desmit mākslinieču daiļrades veikums, rokraksti un tehnikas, bet viņu sejas Rituma Ivanova izstādē – vienlīdzīgi līdzīgas. Atšķirīgais jūtams neuzkrītošos emociju vaibstos, skatienā, galvas pozā. Lielajos audeklos pamanāmas brilles, zobi, piemiegtas acis, pavērta mute, deguns, sakniebtas lūpas, acu skats uz augšu un leju, auskari… mati – sievietes mākslinieces atveidotas optiskā ilūzijā. Emociju nianses ir jaušamas, uzminamas, dziļi paslēptas.
Portreti izstādē sarindoti it kā uz vienas līnijas, un krasākais emociju “palēciens” vērojams Mētras Saberovas sejā, kur grimases ir tik atšķirīgas, ka tajos nezinātājam būtu pat grūti atpazīt vienu un to pašu cilvēku. Mētras Saberovas portrets arī uzsāk šo ceļojumu seju emociju un dziļuma pasaulē, un, ieejot mākslas stacijā, viņa ir pamanāma pirmā.
Visu mākslinieču portretus veido divas it kā kopā saliktas vizuāli atšķirīgas gleznas – viņu pussejas vai sejas daļas, veidojot savstarpēju asimetriju. Interesantākais šķiet atrast atslēgu, kāpēc katrai māksliniecei ir gleznotas divas sejas (ne trīs, piecas vai viena) un cik pastāvīga ir šī viena puse, kas kopā ar otru skatāma arī kā harmonisks viens veselums. Tajā pašā laikā pavīd doma, vai viena puse varētu iztikt arī bez otras, radot tikpat spēcīgu pārdzīvojuma sajūtu? Ritums Ivanovs stāsta: “Patīk eksperimentēt ar vizuālo tēlu, veidot novitāti, pavērt portreta žanrā paplašinājumu un radīt jaunu formu. Statiskā portretā rakstura paplašinājumam netiek klāt. Divu attēlu savienojums ir kompozicionāls sejas un cilvēka dabas risinājums, kas portretam piedod daudznozīmīgumu. Divu seju savienojums ir gan kā kontrasts, gan papildinājums, kas palīdz radīt portreta saturu, kuram vēlējos pielikt klāt pats savu vēstījumu par mākslinieci.”
Pussejas nav saliktas kopā vienā veselumā tikai paša mākslinieka mazāka formāta pašportretos, kas apskatāmi atsevišķā zālē – kā klusināts izstādes noslēgums. Gleznas mākslas stacijas otrajā stāvā rada harmonijas iespaidu mierīgā plūdumā, kur visi deviņi darbi, gleznoti uz papīra ar ogles putekļiem un otu, veido savstarpēju saspēli vienotā mākslinieka pašportretā.
Tikai izstādes afišā Rituma Ivanova portrets konceptuāli ir tāds pats kā izstādē redzamās mākslinieču sejas – divi portreti kopā kā viens vesels, turpinot ideju par cilvēka sejas nebeidzamo attīstību.
Ritums Ivanovs
Rituma Ivanova – konceptuālā portretista, gaismas, ēnas un emociju meistara – izstādē “Vērotāja laiks” visas gleznas apskatāmas pirmo reizi.
Izstādes kuratore Inga Šteimane tās anotācijā raksta: “Portrets ir Rituma Ivanova glezniecības centrā jau vairāk nekā divdesmit gadus, un viņš ir starp tiem mūsdienu māksliniekiem, kas pievēršas cilvēka sejai, tās plastiskumam un faktūrai, kā arī sejas saistībai ar psiholoģiskiem un simboliskiem tulkojumiem. (..) Desmit mākslinieces, kas portretētas izstādē, pieder meistaru kategorijai kādā no Rituma Ivanova dzīves posmiem…”
Laikmetīgā māksla ietver laikmeta pulsu visās tās izpausmēs, arī materiālajās, bez kurām cilvēka dzīve nav iespējama. Ritums Ivanovs, nozīmīgu personālizstāžu autors jau no 90. gadu beigām, ir viens no tikai diviem Latvijas māksliniekiem, kura glezna “Frame 05” tika pārdota prestižajā “Sotheby`s” rīkotajā izsolē Londonā 2009. gadā. (Otrs izsolītais mākslas darbs ir Līgas Purmales glezna “Saturday Night Movie”.) Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, bet šis vēl arvien ir liels notikums ne tikai mūsu laikmetīgās mākslas vēsturē, bet Latvijā kopumā. Dalība “Sotheby’s” izstādēs liecina par augstākās raudzes mākslu, un “Sotheby’s” ir nozīmīgākais spēlētājs pasaules mākslas tirgū.
Izstāde “Vērotāja laiks” tapa divu gadu laikā, un tā ir iespēja ieraudzīt Rituma Ivanova darbus mākslas laikmetiskā attīstībā, apliecinot cilvēka dziļumu, mākslinieka meistarību un novitāti.
