Desmit gadi bez obligātā dienesta 7
Šā gada janvārī aprit desmit gadu, kopš Latvija atteicās no obligātā militārā dienesta (OMD) – stājoties NATO, mūsu valsts izvēlējās attīstīt profesionālo militāro dienestu un Zemessardzi. Igaunija no iesaukuma sistēmas tolaik neatteicās, bet Lietuva pērn to atjaunoja ierobežotā apjomā. Arī Zviedrijas plānos ir atjaunot brīvprātīgu militāro dienestu. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) šā gada aprīlī solīja turpināt diskusiju par iespēju ievest obligāto militāro dienestu. Politiskā līmenī tas nav noticis. To gan nevar teikt par sabiedrību, par ko varēja pārliecināties, arī vērojot reakciju uz “LA” šonedēļ publicēto interviju ar zemessargu, kurš par šo tēmu veido interneta dienasgrāmatu un parakstās kā “Ivars Čiekurs”.
Aptaujājot Saeimas partijas, atklājās, ka starp tām valda neapzināta vienošanās pret šo ideju, un te viedoklis saskan gan koalīcijai, gan opozīcijā esošajai “Saskaņai”. Interesanti, ka Igaunijā situācija ir pretēja – tur politiskajā vidē valdot nerakstīta vienošanās, ka visas partijas atbalsta esošo Igaunijas aizsardzības sistēmu, kuras sastāvdaļa ir obligātais militārais dienests.
Atteikšanās no OMD Latvijā notika 2007. gada sākumā, kad aizsardzības ministrs bija tautpartijietis Atis Slakteris. Pirms viņa aizsardzības ministre bija Linda Abu Meri (tolaik – Linda Mūrniece) no “Jaunā laika”, kura par tā laika lēmumiem atmiņās nedalās, taču uzskata, ka tie bijuši pareizi. “Atjaunot OMD nevajag, mēs esam izvēlējušies profesionālu armiju, kas mums garantē drošību kā NATO valstij. Tā kā esam patriotiska tauta, jebkurš interesents var iestāties Zemessardzē un iegūt iemaņas krīzes situācijām,” argumentē L. Abu Meri.
Paskatoties vēl tālākā pagātnē, var atgādināt, ka 2003. gadā tā laika aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis NBS profesionalizācijas plānu kontekstā uzsvēra, ka viņš neredz iespēju atteikties no OMD, jo tam ir priekšrocības, un aicināja vērtēt tā laika Skandināvijas valstu un Vācijas pieredzi.
Pašlaik politiskas gribas pārskatīt lēmumu nav. To apliecina arī Saeimas priekšsēdētājas I. Mūrnieces atbilde uz jautājumu, vai viņa joprojām vēlas veicināt diskusiju par OMD atjaunošanu. “Diskusija jau mūsu sabiedrībā par šo jautājumu ir, jo to uzdod žurnālisti, notiek diskusijas nozarē,” spriež I. Mūrniece. Tātad Saeima acīmredzot nebūs platforma, kur šis jautājums tiks īpaši izvirzīts. “Jāvēro, kāda ir drošības situācija reģionā un par kādiem drošības risinājumiem izšķirsies mūsu reģiona valstis, un pēc tam jādomā par rīcību. OMD šobrīd nevaram atjaunot, jo tam nav nedz laika, nedz resursu,” saka I. Mūrniece. Viņa gan atbalsta, ka šie jautājumi tiek apspriesti, tas esot vainagojies ar ideju par studentu militāro apmācību. Taču aizsardzības jomā prioritāte esot uzņemšanas funkcijas nodrošināšana sabiedroto spēku daudznacionālajam bataljonam, kas prasīs daudz ieguldījumu.
“Lielgabalgaļas” arguments
“Jūs droši vien zvanāt par interviju ar “Ivaru Čiekuru”. Esmu lasījis,” teic Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas loceklis, atvaļinātais ģenerālis Juris Vectirāns (ZZS), kurš savulaik bija viens no Latvijas profesionālā militārā dienesta sistēmas autoriem. Viņš pieļauj teorētisku iespēju, ka nākotnē varētu parādīties doma par obligātā militārā dienesta atjaunošanu, tomēr kopumā iestājas par profesionālo militāro dienestu. “Valstij vajadzības gadījumā jāizmanto visi pieejamie resursi. Ja OMD ar laiku būs nepieciešams, tad varam par to domāt, tomēr mums vēl ir ļoti daudz darba, lai sakārtotu profesionālo militāro dienestu,” saka atvaļinātais ģenerālis. Profesionālajā dienestā viņa ieskatā esot jāpilnveido gan bruņojuma jautājums, gan karavīriem jānodrošina vairāk sociālo garantiju. “Atšķirība starp OMD un profesionālo dienestu ir liela, jo profesionālajā dienestā karavīriem ir līgumi, viņi ilgus gadus izkopj savu specializāciju, no sabiedrotajiem esmu par viņiem dzirdējis labas atsauksmes,” piebilst J. Vectirāns. Deputāts arī norāda, ka valsts aizsardzībā OMD atjaunošana nebūtu brīnumlīdzeklis, un aicina nekoncentrēties vien uz šo jautājumu. “Mums jāsāk ar skolām, kurās visās kā obligāts priekšmets jāievieš valsts aizsardzības mācība, lai sabiedrība ir sagatavota tam, ka valsts jāaizsargā. Jaunatnei jāsaprot, ka valsti aizsargā ne tikai ar ieroci rokā, bet arī ar ieguldījumu sabiedrībā,” uzskata J. Vectirāns.
No vairāku tautas priekšstāvju mutes izskan, ka Latvijas aizsardzībai neesot nepieciešama “lielgabalgaļa” ar domu, ka tieši tas draud, ja darbosies obligātais dienests. Šis apzīmējums acīmredzot atzīts par pietiekami spēcīgu, lai atrunātu sabiedrību no atbalsta idejai. To iepriekš izmantojušas arī aizsardzības nozares amatpersonas.
“Kam tas būs vajadzīgs, lai mums būtu “gaļa”, kas izgājusi gada apmācību?,” retoriski jautā komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (“Vienotība”). Arī viņa argumentu klāstā ir punkti par lielajiem tēriņiem un cilvēkresursu pārslodzi, kas sagaidāmi šāda lēmuma gadījumā. “Mūsu instruktori un vidējā līmeņa virsnieki, kuri veic apmācību, ir ļoti noslogoti savā darbā jau tagad,” skaidro A. Latkovskis. Iezīmējot arī iespējamos scenārijus, deputāts spriež, ka diez vai Krievijas agresijas gadījumā notiks konvencionāls uzbrukums, visticamāk, parādīsies “zaļie cilvēciņi”, kuri būšot profesionāļi. “Mums vairāk jāattīsta un jāstiprina Speciālo uzdevumu vienība un citas īpašo uzdevumu vienības, piemēram, Zemessardzē katrā bataljonā veidojam paaugstinātas gatavības rotas – tie arī ir atbalstošākie atbildes mehānismi,” skaidro A. Latkovskis.
Tikmēr cits komisijas loceklis, atvaļinātais ģenerālis Kārlis Krēsliņš, kurš ir liels kolektīvās aizsardzības koncepta piekritējs, uzsver: “Ticu, ka cilvēks var būt idiotisks, bet ne valsts. Un neviena valsts nepieteiks karu NATO. Mums jārūpējas, lai 5. panta iedarbināšanai NATO ir skaidri zināmas procedūras.” Viņš gan norāda, ka obligātais militārais dienests ir laba lieta, lai stiprinātu sabiedrībā patriotismu un iedzīvotāju fizisko sagatavotību, tomēr tam ir lielas izmaksas. “Mēs esam kolektīvās aizsardzības sistēmā, bet Somija, Zviedrija un Šveice nav tajā, tādēļ viņi savas aizsardzības vajadzības risina ar obligāto militāro dienestu,” teic K. Krēsliņš.
Jautājumā par OMD koalīcijas partiju pārstāvjiem piekrīt arī “Saskaņas” politiķis, atvaļinātais pulkvedis Raimonds Rublovskis, kurš uzskata, ka tas nebūšot lietderīgi: “Viņi nebūs profesionāļi. 18 līdz 20 gadus veci puiši militāra konflikta gadījumā ir bezcerīgi pret iespējamo pretinieku. Ātri apmācīt rīkoties ar modernajām tehnoloģijām gada laikā nav iespējams, viņi kļūs par “lielgabalgaļu”.” Tehnoloģiju attīstību armijā viņa ieskatā rezerves karavīri nevar “noķert”, un zināšanas būšot izzudušas pēc pieciem līdz septiņiem gadiem.
