Viedoklis 9
Desas ēdiet mazāk vai retāk
Prof. Dace Baltiņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes galvenā speciāliste onkoloģijā: “Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras (IARC, International Agency for Research on Cancer) 26. oktobrī publiskotais ziņojums par “sarkanās” gaļas un tās izstrādājumu kancerogenitāti (spēju ierosināt vēža attīstību) izraisījis pamatīgu ažiotāžu, kaut arī domas par pārtikas, īpaši gaļas, lomu vēža izcelsmē pasaulē virmo jau sen.
Līdz pat mūsdienām uztura nozīmi audzēju attīstības iespējamā veicināšanā neviens nav apstrīdējis. Cita lieta, ka šādus apgalvojumus nereti ir grūti ticami pierādīt. 2014. gadā Starptautiska konsultatīva padome ierosināja Starptautisko vēža izpētes aģentūru prioritāri papētīt “sarkanās” gaļas un tās izstrādājumu ietekmi uz audzēju attīstības risku. Bija jau zināms, ka šo produktu lietošana ierosina citu slimību attīstību vai atkārtotus uzliesmojumus, taču attiecībā uz ļaundabīgiem audzējiem drošu pierādījumu tam nebija. Tad nu apvienojoties 22 ekspertu pūlēm no 10 valstīm un veicot pēdējos 20 gados vairāk nekā 800 publicētu pētījumu atkārtotu analīzi, IARC darba grupa nonāca pie šādiem secinājumiem:
1) “sarkanā” gaļa, balstoties uz ierobežotiem pierādījumiem, ir varbūtēji karcinogēna cilvēkam. Šī saistība pamatā tika novērota attiecībā uz zarnu vēzi, taču bija vērojumi arī attiecībā uz aizkuņģa dziedzera un prostatas vēzi. Jēdziens varbūtēji karcinogēns attiecināms ne tik daudz uz pašu substanci, kā tās patērēto daudzumu;
2) “gaļas izstrādājumi”, balstoties uz pietiekamiem pierādījumiem, ir kancerogēni cilvēkam un var ierosināt zarnu vēža attīstību. Pēc ekspertu domām, 50 grami gaļas izstrādājumu dienā zarnu vēža risku palielina par 18%.
Latviešu valodā diemžēl nav veiksmīga “sarkanās” gaļas nosaukuma ekvivalenta. Parasti ar to saprot gaļu, kas ir zīdītāju muskuļaudi (liellopa, cūkas, kazas, aitas u.tml., medījumus ieskaitot), bet “baltā” gaļa – putni un zivis. Tiesa, pagaidām gan trūkst pārliecinošu pētījumu par to, kura no gaļām būtu tā vairāk vai mazāk riskantākā. Vēža riska saistība ar zivju un putnu gaļas lietošanu ir maz pētīta. Tas pats attiecas uz gaļas izstrādājumiem (desām, šķiņķiem, kūpinājumiem, sālījumiem, augstās temperatūrās apstrādātiem produktiem, žāvējumiem vai konserviem). Nav pētījumu, kas atbildētu, kurš tieši no sagataves veidiem ir potenciāli nevēlamākais.
Latvija nebūt nepieder pie gaļas un tās izstrādājumu lielēdājiem. Šajā ziņā daudzas Eiropas valstis un Amerika mūs apsteidz, nemaz nerunājot par Āziju. Turklāt atšķirīgs ir ne tikai gaļas patēriņš, bet arī sagatavošanas veids. Vislielāko vēža risku šobrīd saista tieši ar liellopu gaļu un tās izstrādājumiem, kamēr, piemēram, arābu valstīs, kur pamatā lieto jēra (aitas) un kazas gaļu, saslimstība ar zarnu vēzi ir salīdzinoši neliela.
IARC uzdevums nav sniegt diētas rekomendācijas. Tā pamatā ir pētnieciska organizācija, kura veic vēža risku ietekmējošu faktoru izpēti. Domāju, ka šo datu publiskošanai vajadzētu motivēt cilvēkus vēlreiz pārskatīt savus ēšanas paradumus un padomāt, vai būtu iespējams tik pierastās desas, kūpinājumus, šašliku un žāvējumus palaikam nomainīt uz citiem produktiem. Pilnībā izslēgt gaļu no uztura arī nevajadzētu, jo ar to mēs uzņemam organismam tik nepieciešamo dzelzi, cinku un B12 vitamīnu. Nav jau tā, ka tikai gaļēdāji slimo ar vēzi. Dažkārt pacients ir pārsteigts – viņš, lūk, piekopjot veselīgu dzīvesveidu – nesmēķē, alkoholu nelieto, gaļu arī tikpat kā nemaz, daudz kustas, bet saslimst ar vēzi!
Gribētos nomierināt – diez vai zarnu vēža pieaugums Latvijā patiešām būtu saistīts ar pārmērīgu gaļas un tās izstrādājumu lietošanu. Riska faktori šai slimībai ir daudz, un tie var savstarpēji mijiedarboties. Piemēram, pie zināmiem riska faktoriem zarnu vēzim min vēl arī mazkustīgu dzīvesveidu, hiperkalorisku, treknu un šķiedrvielām, svaigiem augļiem un dārzeņiem nabadzīgu uzturu, iekaisīgas zarnu slimības, iedzimtību. Te drīzāk darba lauks pavērsies mūsu uztura speciālistiem, dietologiem, kulinārijas guru un plašsaziņas līdzekļos tik plaši sevi reklamējošiem šefpavāriem. Ko piedāvāt ierindas latvietim ar šauru rocību? Desas un dārgos kūpinājumus ēst mazāk vai retāk, uz maizītes likt mūsu pašu dienišķo reņģīti vai vairāk gurķu un tomātu ripiņas. Atceroties savu bērnību – mūsu uzturs bija daudz vienkāršāks, bet bijām paēduši.
Tādēļ šī ziņojuma sakarā vēlētos nomierināt mūsu iedzīvotājus un mudināt nevis atteikties no gaļas un tās pārstrādes produktu lietošanas vispār, bet gan ierobežot apjomu un lietošanas biežumu.”
