Desa veca, kotletes piedegušas, šņabis – atšķaidīts! 0
Sestdien, 1. aprīlī, mēs svinētu spožā un sirsnīgā latviešu humoreskas žanra meistara Andreja Skaiļa (Andrejs Vite, 1927 – 2012) deviņdesmito jubileju.
Gluži vai pravietiska bija nākamā rakstnieka piedzimšana 1. aprīlī, dienā, kad ļaudis lūko cits citu apcelt un izjokot. Kaut arī Andreja Skaiļa humoreskās un šaržos daudz aprakstīti lauki un mazpilsēta, viņš pats dzimis un uzaudzis Rīgā. Dzimtaskoks no tēva puses ved uz Liepāju, kur priekšteči bijuši jūrnieki, bet Staļina laikā viņu, Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) studentu, čekisti iztaujājuši, vai viņš nav kādreizējā cariskās Krievijas finanšu ministra grāfa Vites pēctecis vai radinieks. Jaunībā Andrejs Vite strādāja LLA par laborantu un “Latvenergo” par tehniķi un meistaru, par pagrieziena punktu izrādījās 1959. gads ar pirmo humoristisko publikāciju žurnālā “Dadzis”. Jau 1963. gadā Andrejs Skailis sāka strādāt žurnālā – uzklausīja un fiksēja darbaļaužu sūdzības, atspoguļojot tos humoristiskā formātā, bet 1964. gadā iznāca viņa pirmais humoresku krājums “Bikstīšana”. Lasītājiem tas patika, turpretim kritiķi mulsi klusēja – bet ne ilgi, jo šis autors nenopietno, it kā vieglo žanru ieveda literatūras labākajā sabiedrībā. Pieminot Andreju Skaili, “Lauku Avīzes” izdevniecība laiž klajā viņa humoresku apkopojumus. Divos sējumos varēs iepazīties ar meistara daiļradi no pirmsākumiem līdz pat 2007. gadam.
Piedāvājam Andreja Skaiļa humoreskas no viņa 90 gadu jubilejai veltītajiem krājumiem
Astroloģija
Janka ir aprobežots tips. Viņš netic ne horoskopam, ne fatālam liktenim, ne ļaunu zvaigžņu ietekmei. Nesen mēs abi sēdējām restorānā un nikni strīdējāmies par astroloģijas problēmām.
– Tev ir apbrīnojami ciets pauris! – rūgti pārmetu Jankam. – Vai es vakar neteicu, ka pašreiz zvaigžņu stāvoklis nesola neko labu? Un, lūk, te ir pierādījumi – desa veca, kotletes piedegušas un, visam par uzviju, oficiants mēģināja mums iesmērēt atšķaidītu šņabi! Ja zvaigznes atrastos laimīgā stāvoklī, nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt!
– Blēņas! – Janka pārgudri atmeta ar roku. – Neviens prātīgs cilvēks tam netic!
Taču drīz vien viņam nācās pārliecināties par pretējo. No blakus galdiņa piecēlās inteliģenta izskata pilsonis zelta brillēs.
– Piedodiet manu pārdrošību iejaukties jūsu sarunā! – viņš pieklājīgi atvainojās. – Es nejauši dzirdēju dažas frāzes un uzdrošinos lūgt tuvākus paskaidrojumus. Ja nemaldos, jūs uzskatāt, ka pastāv sakarība starp desām un zvaigžņu stāvokli?
– Bez šaubām, pastāv!
– Ārkārtīgi interesanti, atļaujiet to fiksēt! – svešais izvilka bloknotu un pierakstīja manas atbildes. – Vai sliktās zvaigznes iespaido vienīgi jūs?
– Šodien ļauno spīdekļu ietekmi jūt visi, kas piedzimuši zem Auna zīmes.
– Pārsteidzoši! Bet kā jūs zināt, ka esat piedzimis zem Auna zīmes?
– To pierādīja analīze par zvaigžņu stāvokli manas dzimšanas brīdī. Starp citu, kad jūs esat nācis pasaulē?
– Pirms četrdesmit gadiem, trīsdesmitajā februārī!
– Un cikos?
– Nezinu, tobrīd vēl nebiju iegādājies pulksteni!
– Žēl. Man tomēr šķiet, ka jūsu dzīvi visvairāk ietekmē Skorpiona zvaigznājs.
– Ļoti iespējams. Un kas man būtu jādara, lai tiktu vaļā no šā skorpiona?
– Tas jums neizdosies, jo astroloģija ir neapgāžami pierādījusi, ka mūsu dzīvi vada fatāla nenovēršamība. Jūsu liktenis jau iepriekš nolemts, un ar to atliek samierināties!
– Bet ja nu, pētot zvaigžņu stāvokļus, es uzzinātu, ka mani nospers zirgs, vai tādā gadījumā nebūtu prātīgāk turēties tālāk no zirgiem?
– Nebūt ne! Reiz horoskops rāda, ka jūs nospers zirgs, tad tā arī notiks! Es pat ieteiktu jums nevairīties no zirgu sabiedrības, lai lieki nekaitinātu likteni.
– Centīšos to ievērot. Un vēl viens jautājums – vai jūs sen interesējaties par astroloģiju?
– Jau vairākus gadus visu brīvo laiku ziedoju šai aizraujošajai zinātnei. Nav taču nekas jaukāks, kā pētīt savu likteni, vai ne?
Svešais tam pilnīgi piekrita, pateicās par sarunu un, laipni atvadījies, aizgāja.
– Nu, ko tu tagad teiksi? – triumfēdams jautāju Jankam. – Lūk, cik ātri astroloģija spēj savaldzināt inteliģentu cilvēku! Līdz šim mana ticība fatāliem spēkiem vēl nevienu nebija tā ieinteresējusi kā šo pilsoni.
– Es viņu pazīstu, – Janka smīnot atbildēja. – Tas bija Ģeņģernieks, ievērojams psihiatrs. Viņš vāc materiālus disertācijai par idiotiem un dīvaiņiem…
Masku konkurss
Vecgada vakarā mūsu uzņēmums rīkoja masku balli. Jau iepriekš bija izsludināts, ka darbosies žūrijas komisija, kas godalgos oriģinālāko un mākslinieciski augstvērtīgāko masku, bet tikai tādā gadījumā, ja maskēto personu neviens nepazīs.
Zālē pārģērbtu cilvēku netrūka, taču ievērības cienīgas bija tikai četras maskas – mērkaķis, laupītājs, žņaudzējčūska un es, degunradzis.
Īsi pirms divpadsmitiem sākās konkurss. Indivīdus ar melnām brillēm, liekiem deguniem un bārdām tūlīt noraidīja, jo viņus visi pazina.
Tad nāca mērkaķa kārta, bet arī tam nelaimējās.
– Tas ir grāmatvedis Cirķis! – žūrija bez sevišķām pūlēm konstatēja.
Laupītāju atmaskoja vēl ātrāk.
– Bābans, Bābans, sagādnieks Bābans!
Žņaudzējčūska cītīgi locījās un šņāca.
– Nav ko pūlēties, sekretārīt, – komisijas priekšsēdētājs atmeta ar roku – Mēs zinām, tā esat jūs!
Toties mani nepazina neviens.
– Kas gan tas degunradzis varētu būt? – Visapkārt skanēja paklusas balsis. – Absolūti nepazīstams… Un maska oriģināla… Mākslinieciski augstvērtīga…
Kad sākās balsošana, žūrijas komisija vienprātīgi nolēma, ka godalga jāpiešķir degunradzim.
Vētrainiem aplausiem skanot, es saņēmu kurvi ar šampanieša pudelēm, apelsīniem un torti.
Tajā brīdī pulkstenis sita divpadsmit. Žūrijas komisijas priekšsēdētājs man sirsnīgi kratīja roku un kopā ar pārējiem novēlēja:
– Laimīgu Jaungadu, biedri direktor!
