Par lielveikalos piekopto latviešu valodas kropļošanu kāds droši vien aizbildināsies, ka pastāv taču brīvais tirgus, kas pats sevi regulē un kuru nevar un nedrīkst ietekmēt ne tādā, ne citādā veidā. Es savukārt pajautāšu, kā īsti ir ar tabakas izstrādājumu brīvo tirgu. Man neizprotamu iemeslu dēļ cigaretes visā valstī ikvienā kioskā un veikalā maksā vienu un to pašu summu – tātad regulēšana ne tikai ir iespējama, bet arī tiek strikti piekopta, ja valsts to uzskata par nepieciešamu. Nezin kāpēc šī pati valsts izrāda pilnīgu nespēju ietekmēt daudz būtiskākas lietas nekā cigarešu cenas. 17
Tiesa, padomju laiki, kad visās redakcijās sēdēja augstas raudzes valodas profesionāļi un nesaudzīgi ravēja no tekstiem laukā krievismus un citas nepareizības, ir sen pagājuši, taču tas nenozīmē, ka valsts ar soda sankcijām arī šodien nevarētu piespiest naudas taisītājus dāsni algot bez darba nīkstošos latviešu valodas skolotājus, redaktorus un korektorus, lai aiztaupītu sev vēl lielākas finansiālas nepatikšanas.
Latviešu valoda mirst, tiek aizstāta ar sinhronu tulkojumu no krievu valodas. Mans dēls gan iebilda, ka valoda nemirst, bet “attīstās”. Ja atmetam ambiciozās runas par vienu no vissenākajām indoeiropiešu valodām un atzīstam, ka kopumā mūsu valoda lielā mērā ir “pa krūmiem salasīta”, tad varam pieņemt, ka arī ar no krievu valodas tulkotu vārdu un frazeoloģismu ienākšanu valoda it kā attīstās. Galu galā, “baznīca” nepārprotami nāk no krievu “božņica” (dievnams, dievnīca), “miesa, miesnieks” – no krievu “mjaso, mjasņik”, “bikses” un “puika” – no zviedru “byksor” un “pojke”. Utt., utjpr.
Un tomēr, lai arī latviešu valodā ienāk un nostiprinās aizguvumi no citām valodām (šobrīd galvenokārt no krievu valodas), mani māc bēdīga pārliecība, ka kopumā valoda nācijas apziņā strauji noplicinās, ko veicina arī cilvēku kontaktēšanās tikai internetā un tur lietotais ierobežotais un kroplīgais leksikons.
Manam mūžam latviešu nācijas vēl pietiks, un to pašu var teikt par latviešu valodu, bet jaunajai paaudzei tas varbūt vairs nešķiet svarīgi, viņi jau ir pasaules pilsoņi. Pasaule ir vaļā un daudzviet par šauru, lielā tautu staigāšana atkal ir sākusies, rasu un nāciju sajaukšanās ilgtermiņā ir nenovēršama. Šādā aspektā es neloloju ilūzijas par Latviju kā nacionālu valsti (bet vai citāda tā man ir nepieciešama?). Pieņemu gan, ka arī pēc nākamajiem simt gadiem šajā zemeslodes daļā un citur pasaulē joprojām būs cilvēki, kas saziņā izmantos latviskas izcelsmes vārdus. Jautājums tikai, vai tā vēl būs latviešu valoda, vai arī vien citu valodu atvasinājums – sinhronās tulkošanas produkts.
