Šai ekspansijai visvieglākais mērķis izrādījusies tieši Latvija un latvieši. Brāļi lietuvieši ir kuplāka un saliedētāka nācija ar senām valstiskuma saknēm un vēsturē balstītu nacionālo pašlepnumu (kā nekā savulaik bijusi diža lielvalsts), kas izpaužas arī valodas lietošanā. Krievi atzīst, ka lietuviešu valoda viņiem kaut kā “pati lien galvā”, jo kaimiņiem sinhronās tulkošanas sindroms nav piemeties un ar valodas necienītājiem neviens tur netillinās. Igauņi savukārt ir lepni garā, ziemeļnieciski atturīgi un krieviski runājošiem ap kaklu nekritīs, ja kas, atbalstoties pret somu brāļiem. 17
Latvieši ar pēc gariem apspiestības un sašķeltības gadiem beidzot iegūtā nacionālā lepnuma pārņemto vīru izkaušanu abos pasaules karos un pārpalikuma izmērdēšanu vergu nometnēs ir ideāla vieta nopietnām investīcijām krieviskas informatīvas un ideoloģiskas telpas uzturēšanai, un liela daļa latviešu ar savu iztapīgo un pakalpīgo runāšanu “cilvēku valodā” (kā kādreiz bija pieņemts aizrādīt) to nepārprotami apstiprina.
Ka Latvija izraudzīta par piemērotu mērķi ideoloģiskām investīcijām, apliecina televīzijas kanālos, lielveikalos un uz afišu stabiem vērojamais.
Es nezinu, kam īsti pieder daudzu pasākumu lieldraugs, optisko kabeļu līderis un tautu ar reklāmas rullīšiem līksmojošais gigants “Lattelecom”, bet es redzu, ka līdzās nedaudziem latviešu valodā raidošiem televīzijas kanāliem šis uzņēmums kopā ar kabeļtelevīzijas censoņiem gan pilīs, gan būdiņās sekmīgi nogādā simtiem krieviski runājošu kanālu, veicinot Krievijas informatīvā lauka stabilu palikšanu un paplašināšanos Latvijā, bet latviešiem slaukot sajūsmas un pateicības asaras par optisko kabeļu zirnekļveidīgo tīklu, kas pārņem gan teritoriju, gan cilvēku smadzenes.
Lielveikali kļuvuši ne tikai par iepirkšanās oāzēm, bet arī par ģimeņu izklaides vietām – kā tādas drošības un komforta salas agresīvas sabiedrības jūrā. Valsts ir tik pateicīga lieltirgotājiem par investīcijām, darbavietām un apgādi, ka pilnīgi aizmirsusi kontrolēt, ko lielveikali raksta uz cenu zīmēm. Bet cenu un preču zīmes jau sen ir sinhronās tulkošanas produkts, kas tautiešu apziņā sagrauj priekšstatu par latvisku vārdu savienojumu uzbūvi. Proti, latviešu valodā ģenitīvs stāv pirms lietvārda, krievu valodā – otrādi. Un visās cenu un preču zīmēs tagad ierasti tiek lietots tikai krieviskais vārdu izkārtojums, ņemot talkā to pašu sinhronās tulkošanas sindromu. “Alus senču”, “Alus Tērvetes” “Desa doktora”, “Desa mājas”, “Siers Krievijas”, “Olas zemnieku”, “Ķieģelis apdares” – citēt varētu bezgalīgi. Latvisku vārdu savienojumu tirdzniecībā praktiski vairs nav, absolūta valodas nenormālība ir padarīta par normu(!), valsts valodas uzraudzības ierēdņiem blisinot acis un nezin par ko saņemot algas. Sabiedrība sekmīgi novesta tādā latviskās apziņas aptumsumā, ka arī sarunvalodā un pat radiopārraidēs lieto krievisko vārdu kārtību. Piemēram minēšu hokeja tēmas sakarā minēto vārdkopu “loks treneru” Kalvīša kunga intervijā, “10. novembrī 1916. gada” kādā citā radiopārraidē un “Kur ir atslēga mašīnas?” rīta sarunā manā ģimenē.
