“Maz neliksies” un “izrauj uzvaru”: latviešu valoda – krievu formas. Kā runājam? 17
Lai kā mēs lepotos, ka mums ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda, vienlaikus jāatzīst, ka starpnacionālajai saziņai joprojām un pat aizvien plašāk Latvijā tiek izmantota krievu valoda, un te nebūt nav vainojami krievi. Viņi pamatoti aizrāda, ka ir grūti iemācīties latviešu valodu, ja paši latvieši izvairās ar viņiem runāt latviski.
Nevienu vairs nepārsteidz, ka latvieši arī savā starpā mēdz sarunāties krieviski, ja līdzās ir kaut viens krievs. Šī prakse ir tik izplatīta, ka daļa tautiešu jau domā krieviski un savā it kā latviešu runā izmanto krievu frazeoloģiju, vārdkopas un jēdzienus, tos vienkārši sinhroni tulkojot. Ir izveidojusies situācija, kad ļoti daudziem latviešiem dzimtā valoda vairs nav patstāvīga valoda, bet tikai citas valodas atvasinājums.
Lai ilustrētu latviešu krievisko domāšanu un piekopto sinhrono tulkošanu, šoreiz neķeršos pie tādām zema intelekta ļaužu frazeoloģijas pērlēm kā: “atņēma rokas” (ruki otņaļis – pamira rokas), “pielika sev rokas” (naložil na sebja ruki – padarīja sev galu), “pieņēmu dušu” (priņal duš – iegāju dušā) utt. Kāds paziņa nesen man pavaicāja: “Kā tu to pārnesi?” (pereņos – pārcieti.) Kaut cik izglītoti un sevi cienoši latvieši no tik klajiem barbarismiem vairās. Un tomēr gluži nemanot sinhronās tulkošanas sindroms kā sērga pārņem sabiedrību un iespiežas arī tur, kur taču vajadzētu darboties valodas profesionāļiem, proti, presē, radio, televīzijā un pat literatūrā.
Es nezinu, vai vispār vairs ir latvieši, kuri kaķi kā senāk aicina pie sevis ar “Minc’, minc’, min, min!”, no latviskā apzīmējuma kaķim – minka, mincis. Šķiet, ka jau gandrīz visi tautieši šim nolūkam lieto šņācošo “Kss, kss, kis, kis!”, no krieviskā apzīmējuma kaķim – “kiska”.
Tāpat vairs tikpat kā nav latviešu, kas lietotu vārdu “samērā”. Var tikai pabrīnīties, ar kādu degsmi viņi atteicās no šī jaukā vārdiņa un pārmetās uz pilnīgi krievisko, garo un neērto “salīdzinoši” (sravņiķeļno), aizstājot ar to arī jēdzienu “nosacīti” un lietojot kā iespraustu liekvārdu pat tur, kur tas vispār nav nepieciešams.
Tāpat latvieši vairs neko nedara laikus, bet tikai “savlaicīgi” (svojevremenno). Ko te vēl runāt par tādām neizprotamām niansēm kā “laicīgi” un “laikus” atšķirīgā lietošana (lai arī atbilde ir vienkārša: laicīgās lietas jāsakārto laikus).
Mugura latviešiem aizvien biežāk nevis smeldz, bet “īd” (nojet). Ja senāk latvieši pūta pīlītes, tad tagad braši “karina uz ausīm makaronus” (lapšu na uši vešajut). Aizvien dabiskākas latviešiem šķiet frāzes “kā reiz” (kak raz – tieši), “maz neliksies” (malo ņe pokažetsja – pārpārēm), “viņam nedrīkst” (jemu ņeļzja – viņš nedrīkst), “par cik” (poskoļko – tā kā). Procesā tagad rodas nevis pārtraukumi, bet “pārrāvumi” (pererivi), hokejisti “atdod piespēli” (otdal podaču – izdarīja piespēli) un “izrauj uzvaru” (virvaļi pobedu – guva, izcīnīja uzvaru).
Latvieši principā zina, ka pārdodas tikai ielasmeitas un pērkami politiķi, un tomēr bāleliņiem nu jau “pārdodas” (prodajotsja) gan automašīnas, gan nekustamie īpašumi, savukārt veikali “atveras” (otkrivajetsja). It kā jau nebūtu nemaz tik sarežģīti lietot latviskās norādes “pārdod”, “tiek pārdots”, “tiks atvērts”, tomēr sinhronās tulkošanas sindroms pārņēmis sabiedrību kā vēzis, un krievu valoda var turpināt savu uzvaras gājienu, veidojot krievisku domāšanu un informatīvo vidi ārpus Krievijas robežām, proti, telpā, ko Putina piekritēji dēvē par Jaunkrieviju.
