Komforts uz iedzīvotāju rēķina. Kāpēc mums jāmaksā par deputātu vizināšanos? 1
Drīzumā uz pirmo sēdi sanāks jaunā Saeima, kuras deputātiem līdz ar Latvijas apstākļiem gluži labu atalgojumu būs iespēja izmantot arī dažādas privilēģijas, piemēram, saņemt kompensāciju par mājokļa īri un transporta izdevumiem. Līdzšinējā pieredze gan rāda, ka daži tautas kalpi šīs iespējas izmanto negodprātīgi. Vai nav pienācis laiks mainīt dāsno bonusu sistēmu?
Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kuri strādā algotu darbu tālu no savas dzīvesvietas, bet reti kuram ir iespēja baudīt darba devēja labvēlību, saņemot kompensāciju par transporta izdevumiem vai mājokļa īri tuvāk darbam. Vairākumā gadījumu darba devējs uzskata, ka pašam darbiniekam ir jādomā, kā sakārtot savu dzīvi un nodrošināt ierašanos darbā laikus. Par laimi, mūsu Saeimas deputātiem ir paveicies ar darba devēju, jo
kas viņiem palīdz segt dzīvojamās platības īres un transportlīdzekļa uzturēšanas izdevumus. Dažkārt kompensācijas apmērs sasniedz pat trešdaļu Saeimas deputāta algas.
Saeima nav peļņas avots
Piemēram, deputāts Aldis Adamovičs (“Jaunā Vienotība”) īres un transporta kompensācijās saņem vairāk nekā 700 eiro mēnesī. Adamovičs, kurš ievēlēts arī jaunajā Saeimā, ir no Preiļiem, bet darba pienākumu dēļ viņam lielāko daļu laika nākas pavadīt Rīgā. Adamovičs stāsta, ka galvaspilsētā īrē 1,5 istabu dzīvokli, par ko maksā 450 eiro mēnesī. Šī summa tiek apmaksāta uz Saeimas rēķina. Papildus tam Adamovičam pienākas ap 250 eiro kompensācija par transporta izdevumiem. Deputāts skaidro, ka ceļu no Preiļiem uz Rīgu mēro reizi vai divas nedēļā, tāpat piektdienās viņš bieži dodas tikties ar saviem vēlētājiem Latgalē. Kopumā gada laikā sanāk nobraukt ap 70 000 km.
“Ja deputāts ir ievēlēts no Alūksnes vai Ciblas novada, tad gluži objektīvi viņam rodas lielāki izdevumi nekā Rīgas deputātam, jo nākas uzturēt divas mājvietas un bieži jāceļo starp tām. Tādēļ kompensāciju sistēma pēc būtības ir pareiza, bet līdz šim tā nav adekvāti lietota,” uzskata jaunievēlētā Saeimas deputāte Vita Anda Tērauda (“Attīstībai/Par!”), kas pati dzīvo Rīgā un negrasās pretendēt uz kompensācijām.
Latvijas Universitātes asociētā profesore, publiskās pārvaldes pētniece Iveta Reinholde spriež, ka šīm kompensācijām nevajadzētu vairot priekšstatu par Saeimas deputāta posteni kā peļņas avotu, nevis iespēju strādāt sabiedrības labā. “Ja cilvēks kandidē Saeimas vēlēšanās, viņam būtu jāapzinās, ka ievēlēšanas gadījumā nāksies mainīt dzīves ritmu un, iespējams, arī dzīvesvietu.”
Deputātu izdoma
Piemēram, šā gada augustā Saeimas deputātiem kompensācijās izmaksāti gandrīz 25 000 eiro: 15 000 eiro kā transporta izdevumu kompensācija un vairāk nekā 9000 eiro kā dzīvojamo telpu īres kompensācija. Summa, uz ko var pretendēt deputāts, ir atkarīga no viņa deklarētās dzīvesvietas: jo tālāk no Rīgas, jo lielāku kompensāciju iespējams saņemt. Piemēram, Pierīgas deputātiem kompensācijas griesti ir 129 eiro mēnesī, savukārt deputāts, kurš dzīvo vairāk nekā 280 km attālumā no Rīgas, varētu saņemt līdz pat 859 eiro mēnesī. Saeimā šobrīd ir vairāki deputāti, kas katru mēnesi kompensācijās saņem virs 800 eiro, bet ir arī tādi, kas dzīvo Rīgā un neprasa nekādas kompensācijas. Transporta kompensācija nepienākas arī tiem deputātiem, kam ir piešķirta dienesta automašīna ar šoferi, piemēram, Saeimas priekšsēdētājai.
Aizdomas, ka daži deputāti kompensāciju sistēmu izmanto negodprātīgi, apstiprināja nesenais skandāls ar deputātu Askoldu Kļaviņu (ZZS), kurš bija spiests nolikt deputāta mandātu, jo KNAB viņu vaino Saeimas līdzekļu izšķērdēšanā. Kļaviņš pēc kļūšanas par Saeimas deputātu mainījis savu deklarēto dzīvesvietu uz Liepāju, kas viņam ļāva pretendēt uz ievērojamu kompensāciju transporta izdevumiem. Lai gan Kļaviņa amatpersonas deklarācijā nebija uzrādīts, ka viņš būtu kādas automašīnas īpašnieks, deputāts katru mēnesi saņēmis simtiem eiro par degvielas izdevumiem. Pāris gadu laikā viņš šādā veidā saņēmis vairāk nekā 12 000 eiro.
Padomju mantojums
Līdzīgas shēmas tiek īstenotas arī ar kompensācijām, kas deputātam pienākas par dzīvokļa īrēšanu. Piemēram, savulaik, kad tagadējais Rīgas mērs Nils Ušakovs (“Saskaņa”) vēl bija Saeimas deputāts, viņš savu dzīvesvietu deklarēja Carnikavas novadā, lai gan ir dzimis rīdzinieks. Tādējādi viņš katru mēnesi varēja saņemt vairāk nekā 400 latu lielu kompensāciju par mājokļa īri. Ušakovs toreiz savā rīcībā nesaskatīja neko nosodāmu, jo viss esot saskaņā ar likumu. Arī šajā Saeimā ir virkne deputātu, kas saņem ievērojamas summas par dzīvokļa īri. Piemēram, balsu pirkšanas skandālā iesaistītais deputāts Dzintars Zaķis katru mēnesi saņēma vairāk nekā 600 eiro lielu kompensāciju.
Saeimā ievēlētā Dagmāra Beitnere-La Galla (JKP) spriež, ka
“Saeimas deputātiem derētu apzināties, kāds ir viņu atalgojums salīdzinājumā ar tiem cilvēkiem, kas par viņiem balsoja. Ja deputāti vēl sāk šmaukties un prasīt sev kādas īpašas privilēģijas, tas ir nožēlojami!” uzskata Beitnere-La Galla. Viņa negrasās izmantot nekādas kompensācijas, un tādas nav prasījusi arī savā līdzšinējā darbā kā Jūrmalas domes deputāte. “Es to uzskatu par savu goda lietu: strādāt Latvijas labā.” Beitnere-La Galla gan atzīst, ka atšķirībā no daudziem deputātiem var atļauties pārāk neraizēties par atalgojumu, jo viņas dzīvesbiedrs saņem pensiju no Francijas. Jaunievēlētā deputāte bija stipri izbrīnīta, uzzinot, cik dāsns ir Saeimas deputāta atalgojums: lielākā daļa deputātu saņem ap 2000 eiro mēnesī (uz rokas), bet kopā ar dažādām piemaksām par darbu komisijās un citu pienākumu pildīšanu iespējams nopelnīt līdz pat 3000 eiro mēnesī, piemēram, šādu summu nopelna Inese Lībiņa-Egnere, Raivis Dzintars un Augusts Brigmanis.
Šmaucas arī citur
Sabiedrības par atklātību “Delna” direktore Liene Gātere uzskata, ka Saeimas deputātu atalgojums jāskata kontekstā ar visu valsts pārvaldi. “Mēs redzam, ka valsts iestādēs arī prēmiju sistēma bieži vien ir necaurskatāma, ar neskaidriem kritērijiem, kas liek uzdot jautājumus par to, cik tā ir taisnīga.” Un tas rada iespēju dažādām manipulācijām. “Es ticu, ka 98 vai 99 deputāti no 100 ir godīgi un nemēģina ļaunprātīgi izmantot kompensāciju sistēmas priekšrocības, taču arī viens vai divi negodīgas rīcības piemēri nodara lielu kaitējumu visas Saeimas reputācijai,” norāda LU pētniece Iveta Reinholde.
Tiesa gan, vēlme iedzīvoties uz nodokļu maksātāju rēķina nebūt nav tikai Latvijā izplatīta parādība, jo līdzīgi skandāli bijuši daudzās valstīs. Pirms gandrīz desmit gadiem Lielbritāniju satricināja skandāls, ko izraisīja atklājumi par nelietderīgiem parlamenta deputātu tēriņiem, piemēram, kāds deputāts bija pamanījies pieprasīt kompensāciju par 1600 mārciņu vērtas pīļu mājiņas iegādi viņa lauku īpašumā. Savukārt šogad Grieķijā kompensāciju skandāls maksāja amatu ekonomikas attīstības ministram Dimitri Papadimitru, kurš ar sievu katru mēnesi saņēma 1000 eiro mājokļa īrei Atēnās, lai gan amatpersonas deklarācijā bija redzams, ka viņu ienākumi ir 450 000 eiro gadā. “Tāda ir cilvēka daba: ja ir iespēja saņemt kaut ko vairāk, kādēļ gan to neizmantot?” secina Reinholde.
Braukšu ar autobusu!
Pirms pāris gadiem portālā “Manabalss.lv” tika sākta parakstu vākšanas kampaņa ar aicinājumu pilnībā atteikties no kompensācijām Saeimas deputātiem; to parakstījuši vairāk nekā 6000 cilvēku.
Saeimas deputāts Aldis Adamovičs gan uzskata, ka kompensācijas nepieciešams saglabāt, bet varētu pārskatīt to maksimālo apmēru. Ja deputātiem vairs nemaksātu kompensāciju par transporta izdevumiem, Adamovičs pieļauj, ka uz saviem Preiļiem biežāk brauktu ar sabiedrisko transportu, nevis privāto automašīnu.
Viņa kolēģis Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība) spriež, ka deputātiem jābūt iespējai saņemt vai nu dzīvokļa īres kompensāciju, vai transporta izdevumu kompensāciju, nevis abas kopā. Dombrava ierosina visiem deputātiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas piešķirt noteiktu summu, piemēram, 100 vai 200 eiro mēnesī, lai viņi varētu pildīt savus pienākumus un braukt uz reģioniem, lai tiktos ar vēlētājiem. “Tas nebūtu nekas ārkārtējs, jo arī privātā sektora uzņēmumi apmaksā transporta izdevumus darbiniekiem, piemēram, tirdzniecības aģentiem, kuru darba pienākumos ietilpst braucieni uz dažādiem Latvijas reģioniem.”
Vēl viens iespējamais risinājums būtu palielināt Saeimas deputātu pamatalgu, lai viņiem nebūtu nepieciešamības prasīt dažādas piemaksas. Taču diez vai Saeimas deputāti uzdrošināsies spert šādu soli, labi apzinoties, ka sabiedrības reakcija, visticamāk, būtu ļoti negatīva. “Delnas” direktore Liene Gātere gan uzskata, ka nedrīkst arī ļauties populismam, nosakot Saeimas deputātiem neadekvāti zemas algas. “Mēs vēlamies, lai Saeimā strādātu profesionāli cilvēki, kas ir spējīgi piedāvāt risinājumus sarežģītām problēmām. Šādi cilvēki var veidot labu karjeru arī privātajā sektorā, tādēļ Saeimas deputātu atalgojumam jābūt konkurētspējīgam, lai varētu piesaistīt profesionāļus.”