“Kāpēc deputāti nemāk runāt ar tautu? Pamatā iemesls ir uzpūtība.” Saruna ar bijušo politiķi Dzintaru Ābiķi 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ilggadējais politiķis Dzintars Ābiķis ievērojams ar to, ka bijis ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā Padomē un pēc tam septiņās Saeimās pēc kārtas. Tas ir tiešām cienījams sasniegums. Ābiķis turpina sekot līdzi norisēm mūsu valstī.
Dodiet padomu, kas ir jādara politiķim, lai viņu astoņreiz ievēlētu parlamentā?
Dz. Ābiķis: Ir ābeces patiesības. Ja tevi nepazīst, par tevi nebalsos. Lai būtu pazīstams, jābūt proaktīvam. Jādara kas tāds, kas ieinteresē sabiedrību. Kas pievērš uzmanību.
Kaut sekoju politikai, nevaru nosaukt daudzus šīs Saeimas deputātus. Tas liecina, viņi ir “neredzami”.
Manā izpratnē izcils deputāts ir Andrejs Judins. Viņam ir laba izglītība, viņš ir kompetents un ļoti aktīvs. Judins ierosina daudz grozījumu likumos un ir pamanāms publiski.
Lai atkārtoti ievēlētu, politiķim jābūt trim galvenajām īpašībām. Pirmā – godīgums. Nevar tā – bišķiņ godīgs, drusciņ blēdīgs. Jābūt bez mazākā aizdomu puteklīša! Un ko nozīmē būt godīgam deputātam? Ka tu par izpildītajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem nesaņem neko citu kā tikai likumā paredzēto atalgojumu. Tu vari lobēt kādu nozari, aizstāvēt biznesu, bet par to nedrīksti saņemt dividendes.
Otra īpašība – kaut kam jābūt galvā, turklāt jācenšas mācīties klāt. Trešā lieta – nekādā gadījumā nedrīksti kļūt iedomīgs un augstprātīgs. Jebkurā jomā būs par tevi gudrāki cilvēki. Jāieklausās viņos un jāklausās, ko domā cilvēki.
Pašlaik pārsvarā uzturos laukos Līgatnē. Palasu vietējo laikrakstu. Neesmu redzējis Saeimas locekļu viedokļus un nekad neesmu manījis, ka deputāti aicina uz tikšanos vai konsultācijām. Kad biju deputāts, vismaz divreiz mēnesī braucu uz savu vēlēšanu apgabalu, kur rajona centros man bija pieņemšanas. Jebkurš, kurš gribēja mani satikt, satika.
Kāpēc tagad nebrauc? Nemāk runāt ar tautu? Baidās?
Pamatā iemesls ir uzpūtība. Ja esmu Saeimā, esmu baigais vecis un mani tāpat zina, jūra līdz ceļiem. Iespējams, mūsdienās politiķi dod priekšroku kontaktu uzturēšanai sociālajos tīklos, iztiekot bez tiešas saskarsmes.
Soctīklos auditorija ļoti šaura.
Tomēr tur tiek izcīnīti lielākie vārdiskie cīniņi un nostiprināta ietekme.
Kariņa valdība četru gadu ciklā saskārusies ar vēl nepieredzētām grūtībām un dinamiskām pārmaiņām. Vai vienmēr tika galā puslīdz sekmīgi?
Tā kā politisko virtuvi pietiekami labi pazīstu, zinu, ka jābūt arī vēlētāju saprātīgai attieksmei pret politiķiem, jo epidēmiju un karu laikā būt par Ministru prezidentu ir ārkārtīgi smags uzdevums. Pandēmijas sakarā nereti gāja kā pa celmiem. Cilvēki dažbrīd gaidīja Valsts prezidenta iejaukšanos.
Levits ir labs valsts galva, bet kādreiz varētu vēlēties aktīvāku rīcību, ja lietas neiet pareizā virzienā. Premjeram jāvada liela koalīcija ar mazskaitlīgāko partiju aiz muguras, bet arī no viņa puses reizēm būtu iederējies stingrāks vārds.
Varu minēt dažas lietas, kam netika pievērsta pietiekama uzmanība. Nebeidzami runāts, ka pietrūkst informācijas tiem, kas latviski tik labi nesaprot. Vārās krustām šķērsām – vajag jaunu kanālu krievu valodā, esot jānodod sabiedriskās televīzijas saturs, iztulkots privātam ēteram.
Nesen biju Igaunijā. Elementāri nokārtots, identiskā kanālā kā LTV7 ik rītu un vakaru precīzā laikā ir pārraide krievu valodā. To saistoši vada divi atraktīvi raidījuma vadītāji, ir bagāts informatīvais izklāsts no Igaunijas ziņām līdz notikumiem Ukrainā. Viesojas cilvēki, kas pastāsta par jaunumiem pensiju lietās vai enerģētikā. Nekas nav jāizdomā, raidījuma formāts aptuveni līdzīgs LTV “Rīta Panorāmai”, neprasa lielus līdzekļus, kādi būtu jāiegrūž jauna kanāla dibināšanā.
Nav kā LTV7, kur vienubrīd ir ziņas krieviski, pēc tam tās neraida, jāskatās trešās šķiras sporta translācijas, uzsildīta zupa cilvēkiem ar vecuma demenci.
Otra šobrīd kvazisvarīga lieta. Mums ir bruņotie spēki, kas jāstiprina. Somija iesniedz pieteikumu NATO. Somijas prezidents Nīniste sacīja – mēs, somi, atšķirībā no drošības patērētājiem būsim drošības radītāji. Somi pie ieročiem var saukt simtiem tūkstošu vīru bez problēmām – ar pieciem miljoniem iedzīvotāju.
Latvijā šobrīd ir nepilni 7000 profesionālu karavīru un ap 8000 zemessargu. Nav pamata lielīties, kā mūsu politiķi dara, ka pēc 24. februāra Zemessardzē pieteikušies pāri divtūkstoš cilvēku, un uzdot to kā šausmīgu panākumu. Tas ir nenormāli maz!
Par ko vajadzētu domāt? Zemessardzē ir augstas prasības, jābūt labai sagatavotībai, jo kara apstākļos vīri pievienosies regulārajai armijai. Bet, kā redzam Ukrainā, ir vajadzīgi palīgspēki, kas patrulē ielās, uzrauga drošību, skatās, lai nebūtu marodierisma. Arī mums nepieciešams šāds papildinājums, sauc, kā gribi, par zemessargu vietniekiem vai palīgiem, bet vajadzīgs militāri apmācīts personāls – īsākā laikā, ar zemāku fiziskās sagatavotības pakāpi, kas spēj krīzes situācijā ņemt rokā ieroci un nodrošināt kārtību aizmugurē.
Somijā 1940. gadā, aizstāvoties pret iebrucējiem, saliedējās pat komunisti. Mums ir cilvēki, uz kuriem nevaram paļauties. Premjers Kariņš nosauca skaitli – 5% putinistu, bet liekas – ir vairāk.
Varu kā bijušais politiķis atklāti runāt. Skaidrs, ka mums nav obligātā iesaukuma sabiedrības sašķeltības dēļ. Aptaujas rāda gana daudz Putina piekritēju, kuriem šaujamo nevar uzticēt.
Jo var šaut mugurā.
Var šaut mugurā. Tajā pašā laikā jāiesaista puiši, kuri labprāt piekristu pēc īsas apmācības uzņemties pienākumu kara situācijā nodrošināt drošību. Daudzi spēlē basketbolu, hokeju amatieru līmenī, daudzi iet tautas dejās, skrien, sporto un ir uztrenējuši izturību, bet mūsdienu apstākļos nebūs dziesmotā revolūcija, kurā izkarojām brīvību.
Sargājot tēviju, vajadzēs ņemt rokā šauteni. Pašreizējā stāvoklī ir pēdējais laiks par tādām lietām domāt.
Citādi esam drošības patērētāji, kas sauc pēc NATO klātbūtnes, pēc vairāk karaspēka. Sabiedrotie kādā brīdī pateiks – jums ir tikai 15 000 vīru, kas spēj nest ieročus?
Vai sagaidāt, ka Putins var virzīties uz šejieni?
Negaidu. Pašlaik tas nav iespējams. Bet jābūt gataviem.
Trešā lieta, kas atstāta novārtā. Visu laiku maļ – skolā mācībām jābūt tikai latviešu valodā. Kad vēl biju deputāts, jau pirms gadiem divdesmit Izglītības likumā apstiprināja normas, ka noteiktam mācību priekšmetu skaitam jābūt latviski. Nerunājot par to, ka skolotājam Latvijā jāmāk latviski.
Diemžēl bijusi tikai runāšana, bet nav kontroles pār likuma izpildi. Un stundas nenotika latviski! Man stāstījuši skolotāji, kas pieņem eksāmenus krievu skolās, – ir sliktas latviešu valodas zināšanas daudzviet Ventspilī, Daugavpilī, Bolderājā.
2004. gadā ielās bija desmit tūkstoši protestētāju pret apmācību pastiprināšanu valsts valodā, bet no 2009. gada Rīgu valdīja Ušakovs, kurš krievu skolās kontroli nelaida iekšā. Kāpēc kā Izglītības komisijas vadītājs neieviesāt mācības latviski?
Bija iecere to darīt pakāpeniski. Nevar pieņemt likumu, un tas uzreiz automātiski ieviesīsies. Jābūt kontrolei un uzraudzībai. Izglītības un zinātnes ministre Muižniece ir diezgan enerģiska, bet, kad viņa saka – vajadzējis jau pirms 30 gadiem nokārtot visas mācības latviski, jāatgādina viena lieta.
1989./1990. mācību gadā Latvijā latviešu skolās mācījās 52% bērnu. Tolaik krieviem nebija vienpadsmit klases, bija desmit klašu skola, tāpēc krievu skolēniem varēja būt pat pārsvars. Rīgā bija trešdaļa latviešu skolu.
Tas ir no tās pašas operas kā stāsti, kāpēc 90. gados laidāt pie varas komunistus, čekistus.
Toreiz Latvijā bija 53% latviešu, septiņās lielākajās pilsētās viņi bija mazākumā un balsot gāja arī padomju armijas karavīri. Atšķirībā no Lietuvas, kur lietuviešu skaits procentuāli bija kārtām lielāks, mums bija svarīga katra patriota balss. Nebaidīšos skaļi teikt, katra neatkarības aizstāvja balss. Bija svarīgs Gorbunovs, bija svarīgi Čepānis, Daudišs, Skulte un pārējie kompartijas darboņi.
Arī čekisti balsoja par neatkarību.
Jā, arī aģenti. Mēs toreiz izlīdām kā caur adatas aci.
Pabeidzot skolu tēmu – kad sāka ierasties ukraiņu bēgļi un mēs skandinām, ka mācības tikai latviešu valodā – kāpēc knapi 50% atbraukušo bērnu ir novirzīti latviešu skolās? Lielajās pilsētās, toskait Rīgā, ukraiņi mācās gandrīz tikai krievu skolās! Ka daļa bēgļu te paliks – ir skaidrs. Daudziem nebūs kur atgriezties, un mēs ražojam jaunos krievus?
Ko parāda reitingi – atbalstu koalīcijas partijām. Tautas vēlmes izpildītas, vēlētāji apmierināti – tie paši vēži būs pie varas. Ko saka līgatnieši?
Vēlēšanas absolūti nav galvenā tēma, par ko cilvēki izsakās. Tēma nr. 1 ir karš un ar to saistītās problēmas ekonomikā, un tēma nr. 2 – saglabājas kovida bieds, ka tas rudenī atjaunosies.
Par vēlēšanām – nu un, ka tie paši vēži? Tie vismaz kaut ko zina.
Bet kur jaunie? Kur pārmaiņas?
Pieredze liecina, īsā laikā uztaisīt jaunu komandu nav iespējams. Tas nozīmē savākt gadījuma cilvēkus. Spilgtākie piemēri Latvijas vēsturē – Zīgerista un Kaimiņa uziešana un nokāpšana no skatuves, daļēji līdzīgs piedzīvojums bija Zatlera Reformu partija.
Tagad uz apvienošanos rosina Uldis Pīlēns, bet topošā spēka pamatā ir rūdīti buki ar lielu politisko pieredzi. Piedalās pašvaldībās krietni pabružājusies Reģionu apvienība, un bezcerīgs šis projekts nav.
Pīlēns ir gudrs cilvēks, bet vai viņu pēdējā laikā nav pārņēmusi mesijas apziņa?
Neiesaistās, tā kā stāv pāri visam. Vēlēšanās kā parasti jāskatās, kur sakarīgākie cilvēki un kur kādas idejas apakšā.
Kā raugāties uz ilggadējo partneru – Zaļo un zemnieku savienības – šķelšanos?
Tas nav gudri. Ja skatās uz ideoloģiju, jā, savienība nebija loģiska. Lauksaimnieki ir lielākie dabas piesārņotāji, Zemgales laukos bitēm vairs nav ko meklēt, turpretim zaļie – dabas draugi. Taču apvienība sekmīgi izmantoja konjunktūru, kas deva rezultātu.
Šobrīd vēl komiskāka kombinācija, zemsavieši ar sociāldemokrātiem, kas izskatās anekdotiski. Iepriekšējā sasaukumā Kučinskis bija augsti vērtējams premjers, tad, juzdams, ka ZZS sāk iet uz grunti un turēšanās ar Lembergu ir noiets etaps, izvēlējās citu vēlēšanu platformu.
Rīgā parādījušies vēl vieni “zaļie” – “Progresīvo” partija. Vai tie ir tādi nākotnes cilvēki vai drusku jokainie? Laukos taču “Progresīvie” nav populāri?
Rietumeiropā lielā mērā redzam, pie kā noved radikāli kreisas idejas, kas miksējas ar liberālu pieeju jautājumiem. Kopš esmu pensionārs, daudz esmu paceļojis. Ar mugursomu izbraukāju Eiropu krustu šķērsu.
Tolerances diktatūrai būs tālejošas sekas.
To var vērot dabā Dienvidzviedrijā, kur netiek galā ar imigrantu bandām, kad zviedri pirms pasaules kara nepazina ārdurvju atslēgu, jo noziedzība bija ārkārtīgi zema.
Atceros gadījumu Roterdamā, braucot pārpildītā tramvajā pa rajonu, kur pamatiedzīvotāji ir imigranti. Brauca islāmticīgās sievietes un daudzi bērni. Musulmanietes deva bērniem ēst, un iepakojums lidoja uz grīdas. “Vecholandietis” tā nemēslotu.
Uzrunāju konduktoru – kā tev patīk? Ai, viņam patīkot kultūru dažādība. Bet ja iebraucēju kļūs tik daudz, ka municipālajās vēlēšanās nobalsos, ka sievietes un vīrieši brauc atsevišķos vagonos? Tā ir itin tuva realitāte.
Vēl uzskatāms piemērs. Beļģijā ir pilsēta Šarleruā. Pēc septiņiem vakarā uz ielas neredzēju nevienu “vecbeļģi”, valoni. Bija tikai krāsainie iedzīvotāji. Nesaku, tas labi, slikti, bet tā ir realitāte, ka migrantu daudzums pieaug līdz vairākumam. Es teicu, ka 1990. gadā izlīdām caur adatas aci, jo pavisam tuvu bija brīdis, kad latvieši savā zemē kļūtu minoritāte.
Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā ir iekļaujošās sabiedrības, tur spēkā politkorektums.
Es saku – tā ir tolerances diktatūra. Rīgā “Progresīvie” uz to pusi velk. Vēl nesen gribēja dot pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Kas attiecas uz galvaspilsētu, ir daudzas lietas, ko jaunā vara atšķirībā no Ušakova tiecas darīt labāk, pareizāk. Cenšas, lai lēmumi būtu caurspīdīgi, godīgāki, bet pietrūkst saimnieciska ķēriena.
Attīstītās zemēs – vai kāds remontētu pilsētas centra ielu vairākus gadus, kā Rīgā labo Ģertrūdes ielu? Vai slēgtu tiltu uz trim gadiem? Tas ir neiedomājami! Tas ārkārtīgi krīt acīs, kad atgriežos, paceļojis pa Eiropu.
Velns rāvis, tur jābūt trakam, lai ziemeļzemē norobežotu veloceliņus ar stabiņiem! Kā tur novākt sniegu!
Mēs grasāmies sludināt konkursus, pasūtīt tehniskos projektus un vilkt garumā okupācijas obeliska nojaukšanu Pārdaugavā. Var pārmest arī jums, bijušajam varas pārstāvim, – kādēļ kauna stabs stāvējis 30 gadus?
Retrospektīvi atskatoties, 90. gadu sākumā šajā jomā varēja izdarīt vairāk. Bet, kad sākās sarunas par stāšanos ES un NATO, kur viens no centrālajiem jautājumiem bija mazākumtiesības, bija rekomendācijas, kuras jācenšas ievērot. Izglītības likuma, valodas jomā nācās lavierēt, kā vien mācējām, lai tiktu savienībās.
Ja prasītu pirms gada, ko darīt ar pieminekli, es atteiktu – neko. Tagadējā situācijā monuments jāņem nost. Vien baida, vai to neveiks nemākulīgi.
Jāgatavojas perfekti un īsā laikā jātiek no tā vaļā. Nedomāju, ka krievu specdienesti guļ un negatavo provokācijas.
Atgriežoties pie Rīgas lietām. Pieeja veloceliņiem ir bērnišķīga. Esmu bijis riteņbraukšanas lielvalstīs Dānijā, Beļģijā, Nīderlandē. Uztaisīt velobrauktuvi nenozīmē uzkleķēt uz dzīvas transporta ielas baltu strīpu. Pirmais no deputātiem sāku braukt ar divriteni no mājām Pļavniekos uz Saeimu.
Jau tolaik secināju – Rīgā ir neskaitāmas ielas ar platām, tukšām ietvēm, kur mierīgi var savietoties velobraucēji ar gājējiem. Tas prasa pārdomātus soļus, nelielus ieguldījumus. Izveidot trotuāru nobrauktuves. Gājējiem un riteņbraucējiem jābūt prioritātei pilsētas centrā. Esmu zaļi domājošs cilvēks.
Pārcelsimies uz laukiem, kur dzīvojat Līgatnē. Pagājis apaļš gads kopš administratīvi teritoriālās reformas. Vai dzīvot kļuvis labāk, kad Līgatnes novada vairs nav?
Sliktāk nav. Reforma bija domāta arī tādēļ, lai mazinātu administratīvo aparātu. Reti kur tas izdevies. Bet galvenā lieta, ko vajadzēja reformēt un kas ir pilnīgs anahronisms, – valsts pilsētu eksistence ārpus piegulošām teritorijām – netika paveikta.
Ventspils ar Ventspils novadu ir atsevišķi, tāpat Liepāja, Rēzekne. Ik dienu cilvēki plūst no apkārtnes uz Ventspili un atpakaļ. Tā ir saucamā svārstveida migrācija. Viss kopā savīts, kur tu brauc strādāt, kur uz bibliotēku, uz koncertu un pie ārsta. Brīvdienās no pilsētas dodas uz vasarnīcām, atpūsties zaļumos.
Spilgts piemērs ir bijušais mērs Lembergs, kurš regulāri pārvietojas no mājas pie Puzes ezera uz Ventspili. Bet Ventspils novads ir tik mazapdzīvots.
Atceros, kā senākos laikos toreizējie varas pārstāvji centās muļķot cilvēkus, iestāstot, ka bez Ventspils atsevišķā pašvaldībā būšot labāk. Teica – pilsētnieki neliksies zinis par mums, viņiem savas ostu lietas kārtojamas. Tagad arī nostrādāja lielo pilsētu lobijs.
Protams, pilsētas ir turīgākas. Bet, ja nabags prec bagātu, tad nabagais arī tiek pie rocības!
Bagātais varbūt drusku zaudē. Politiķiem nepietika drosmes šo risināt. Reforma palika ar Ahilleja papēdi.
Stop! Augšdaugavas novada iedzīvotāji negrib pie attīstības centra Daugavpilī! Tādā novadā būs liels daugavpiliešu pārsvars, ilūkstieši baidās, ka pie varas nāks saskaņieši un būs jādzīvo zem krievu tupeles.
Tas ir viens no iemesliem, kādēļ to nobremzēja. Pareizi, apkārtējiem novadiem bailes, ka prokrieviski orientētie nāks pie varas. Bet, lūdzu, taisiet izņēmumu. Divas pilsētas – Daugavpils ar 90 000 iedzīvotāju un Jūrmala kā kūrortpilsēta – varēja palikt pašas par sevi.
