Konstantīns un Albīna Mežuļi Rīgā 1929. gada 21. septembrī. Mežulis jau bija parakstījies, ka vairs nenodarbosies ar komunistiskām aktivitātēm, taču darbību kompartijā slepus turpināja.
Konstantīns un Albīna Mežuļi Rīgā 1929. gada 21. septembrī. Mežulis jau bija parakstījies, ka vairs nenodarbosies ar komunistiskām aktivitātēm, taču darbību kompartijā slepus turpināja.
Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma

Šokēja kolēģus, bet ne vēlētājus. Deputāts Mežulis starp cietumu un Saeimu 3

Autori: Kaspars Strods, Ligija Purinaša

Arī starpkaru Latvijas parlamentārisma periodā vēlētājiem nācās izvēlēties starp ļoti atšķirīgiem politiskajiem spēkiem.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus
Lasīt citas ziņas

Deputātu kandidātu vidū bija pat pretvalstiski noskaņoti politiķi, tostarp tāda personība kā Konstantīns Mežulis (1904–1938), kura daudzpusīgās aktivitātes gan šokēja tā laika sabiedrību un deputātus, taču ne vēlētājus.

Konstantīns Mežulis piedzima 1904. gada 23. oktobrī Rēzeknes apriņķa Sakstagala pagastā zemnieku ģimenē, ieguva pamatskolas izglītību, taču par turpmākajām viņa mācību gaitām ziņu trūkst.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lielinieku varas gados Mežulis aizrāvās ar komunistiskām idejām un iesaistījās Dominīka Estas vadītajā lielinieku bandā, kas lielākoties nodarbojās ar vietējo civiliedzīvotāju aplaupīšanām, slepkavībām un citām prettiesiskām darbībām Latgales teritorijā.

Acīmredzot par vienu no pastrādātajiem noziegumiem – slepkavību bandā – 1924. gadā Latgales apgabaltiesa viņu notiesāja ar gada un sešu mēnešu ilgu nosacītu cietumsodu. Tiesa toreiz ņēma vērā vainu mīkstinošus apstākļus – nozieguma izdarīšanas brīdī apsūdzētais bija nepilngadīgs.

Deputāts no cietuma

20. gadsimta 20. gadu sākumā Mežulis vadīja kreisi orientēto laikrakstu “Latgolas Dorbs” un darbojās Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. 1926. gadā viņš no tās izstājās, lai tā paša gada jūnijā aktīvi pievērstos komunistiskām idejām.

Viņš piedalījās Latgales Sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas dibināšanā un kā viens no aktīvākajiem tās biedriem uzstājās vairākās nelegāli rīkotajās sapulcēs, piemēram, Rēzeknē, Maltā, Kārsavā, Daugavpilī.

Savās runās Mežulis aicināja uz nemieriem un pastāvošās valsts iekārtas vardarbīgu maiņu.

Padomju literatūrā viņš nereti raksturots kā cilvēks ar “spožām runas dāvanām”. Lūk, apraksts par mītiņa norisi Kārsavā 1927. gadā: “Pagāja dažas minūtes, un aizvien vairāk cilvēku sāka pulcēties ap Mežuli, kas ļoti uzskatāmi un pārliecinoši atmaskoja “buržuāzijas kalpu” nodevīgo politiku attiecībā uz darba zemniecību, parādīja, ka, tikai gāžot pastāvošo iekārtu, iespējams atbrīvoties no nabadzības un politiskās beztiesības.”

1927. gada februārī Latvijas politiskā policija Mežuli apcietināja un ievietoja Daugavpils cietumā. Tiesa viņam piemēroja viena gada un četru mēnešu cietumsodu saskaņā ar Latvijas Sodu likuma 129. pantu “par musināšanu pret pastāvošo valsts iekārtu”.

Neskatoties uz atrašanos ieslodzījumā, Mežuli iekļāva Kreisās strādniecības un darba zemniecības sarakstā 1928. gada oktobra 3. Saeimas vēlēšanām. Tomēr kandidāts neguva pietiekamu elektorāta atbalstu un parlamentā neiekļuva.

Reklāma
Reklāma

Jāpiebilst, ka Mežuļa partijas biedri lepojās ar faktu, ka viņu kandidātam iepretim norādei “Dzīvesvieta” bija ierakstīts: “Daugavpils cietums”.

Pēc nesekmīgās balotēšanās Saeimā, tā paša gada novembrī Mežulis pret parakstu, ka vairs nenodarbosies ar politiskām aktivitātēm, no cietuma tika atbrīvots. Tomēr arī pēc nonākšanas brīvībā viņš turpināja darbību kompartijā.

Paralēli Mežulis strādāja par kantoristu Rīgas advokāta Anša Buševica birojā. Zīmīgi, ka Buševics pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā bija starp tiem tā saucamās Tautas Saeimas deputātiem, kas 21. jūlijā bija deleģēti iesniegt lūgumu iekļaut Latviju PSRS sastāvā.

1931. gadā Mežulis, neskatoties uz kriminālo pagātni, atkārtoti startēja Saeimas vēlēšanās. Šoreiz viņš kandidēja no “Strādnieku un nabadzīgo zemnieku saraksta” un kļuva par vienu no jaunākajiem 4. Saeimā ievēlētajiem deputātiem.

Drīz vien Mežulis atkārtoti nonāca policijas redzeslokā. Tā paša gada septembrī viņu aizturēja, bet vēlāk atbrīvoja. Pastiprināta tiesībsargājošo iestāžu uzmanība nemazināja ideoloģiskās aktivitātes. To apliecina dalība nesankcionētās sapulcēs Grīvā (1931. gadā) un Rīgā (1932. gadā), kur viņš klātesošos atkal mudināja uz pretošanos policijai un “proletariāta diktatūras” ieviešanu Latvijā.

No Saeimas tribīnes Mežulis aktīvi aizstāvēja PSRS un marksistiskos ideālus. Viena no tādām reizēm bija 1932. gada 19. februāra Saeimas sēde, kurā komunistiski noskaņotais deputāts, debatējot par algu pieaugumu un ekonomisko attīstību, cildināja PSRS un tās “jaunākos sasniegumus”.

Tāda attieksme nebija pieņemama vairākumam Saeimas deputātu.

1932. gada 23. februārī deputāti pret Mežuli ļāva sākt kriminālvajāšanu, bet vēl noteica drošības naudu 3000 latu apmērā. 23. maijā Saeima jau sankcionēja jaunā “tautas kalpa” apcietināšanu, un jūnijā tas bija spiests savu deputāta mandātu nolikt.

Tostarp Politpārvaldes redzeslokā Mežulis nonāca savas darbības nelegālajā komunistu partijā un nelegālā izdevuma “Borba” izdošanas dēļ. Saeimā tika prasīta atļauja piemērot viņam drošības līdzekli – apcietinājumu.

Jautājums izraisīja asas diskusijas parlamentāriešu vidū, īpaši sociāldemokrāts Felikss Cielēns uzsvēra, ka vajadzīgi papildu pierādījumi Mežulim inkriminētajai dalībai Komunistiskajā partijā. Viņaprāt, ar Politpārvaldes ziņām esot daudz par maz. Deputātu lietu izmeklēšanas komisija tomēr piekrita izmeklēšanai, atstādinot Mežuli no deputāta pienākumu pildīšanas.

Uz Maskavu

1932. gada septembra beigās Mežulis piedalījās nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas konferencē Latgalē, bēga no policijas darbiniekiem, taču steigā sapulces dalībnieka, Rēzeknes apriņķa Auzēnu sādžas iedzīvotāja Varfolomeja Rubuļa siena šķūnī pazaudēja savu pasi.

Jāpiebilst, ka Rubulis no 1940. līdz 1941. gadam strādāja par Latvijas kompartijas Ludzas apriņķa komitejas sekretāru, bet no 1943. līdz 1944. gadam ieņēma laikraksta “Taisneiba” redaktora amatu.

Komunistu tvarstīšanas gadījums Latgalē nonāca preses uzmanības lokā. Tā rakstīja, ka Politpārvaldes Rēzeknes nodaļas darbinieki Rāznas pagastā aizturējuši slepenas komunistu sapulces dalībniekus, kuru vidū esot bijis galvenais Latvijas komunistu vadonis ar viltotu pasi.

Aizturēto vidū bija arī Mežuļa dzīvesbiedre Albīna Mežule (1909 – 1938). Tostarp pašam Konstantīnam Mežulim, izvairoties no iespējamā cietumsoda, 1932. gada decembrī izdevās nelegāli pāriet PSRS robežu. 1933. gadā Mežulis bija izsludināts meklēšanā gan Rēzeknes, gan Daugavpils un Ilūkstes apriņķī pēc Sodu likuma 102. panta par dumpi pret Latvijas suverēno varu, tas ir, par vēlmi grozīt pastāvošo varu.

Par šādu rīcību draudēja ieslodzījums vai spaidu darbi līdz astoņiem gadiem. Policija sniedza arī viņa ārējo pazīmju aprak­stu: precējies, vidēja auguma, brunets, skūtu seju, nēsā melnas ragu brilles. Kā iepriekšējā dzīves vieta tika minēta adrese Rīgā, Bruņinieku ielā 27.

1933. gadā Konstantīnam emigrācijā pievienojās viņa sieva Albīna.

Līdzīgi vīram arī viņa Latvijā bija ieguvusi komunistes reputāciju. Dzimusi turīgu zemnieku ģimenē, 20. gadu vidū studējot Rēzeknes Skolotāju institūtā, viņa pievērsās marksismam un par pretvalstisku vai revolucionāru darbību tika izslēgta no mācību ie­stādes.

1930. gadā meitene pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja Psihiatriskajā institūtā par laboranti, taču, saasinoties plaušu tuberkulozei, bija spiesta atgriezties mājās pie vecākiem.

Dažādu aktivitāšu dēļ Albīnu vairākkārt apcietināja. 1933. gadā pret viņu ierosināja vēl vienu tiesvedību, kas, šķiet, kļuva par pēdējo pilienu lēmumam par pārcelšanos uz PSRS.

Dzīvojot Maskavā, Mežulis darbojās laikrakstā “Komunāru Cīņa” un latviešu izdevniecībā “Prome­tejs” kopā ar Izidoru Kūkoju. Viņš periodiski sagatavoja rakstus arī komunistiskajam izdevumam “Taisnei­ba”.

Albīna vēlējās iet literatūras ceļu un sāka studēt vēsturi un filoloģiju Maksima Gorkija Literatūras institūta vakara nodaļā. Viņa bija pārliecināta, ka izdosies kļūt par “mācītu literātu”.

Mežuļu pāris dzīvoja komunālajā dzīvoklī Maskavā, Malaja Ļubjankas ielā 16. Vasarās viņi brauca atpūsties ārpus Maskavas – uz vasarnīcām. 1937. gadā abi bija arī tikuši pie sava atpūtas namiņa. Tostarp 1935. gadā Mežuļu ģimenē piedzima dēls Leonards.

Beigu cēliens

1937. gadā Albīna ļoti cerēja, ka mazdēla piedzimšana būs izšķiroša, lai viņas māte atbrauktu no Latvijas ciemos pie meitas un znota. Šajā laikā ieceļošana PSRS bija apgrūtināta, jo bija nepieciešama atļauja iebraukšanai un apliecinājums, ka PSRS teritorijā tiešām atrodas tuvinieki vai radi, kas spēs uzturēt “ārzemju ciemiņu”.

Diemžēl vecmāmiņa tā arī nepaspēja sastapt mazdēlu, jo 1937. gada rudenī Leonards gāja bojā nelaimes gadījumā. Pēc pāris mēnešiem dzīvību zaudēja arī viņa vecāki.

30. gadu otrajā pusē Padomju Savienībā sākās Lielais terors.

Pēc Staļina ierosinājuma tika iznīcināti, viņaprāt, politiski neuzticamie cilvēki. Īpaši – cittautieši. 1937. gada beigās Konstantīnu kopā ar sievu Albīnu apcietināja, inkriminējot dalību “kontrrevolucionārā teroristiskā organizācijā” it kā ar mērķi gāzt pastāvošo varu.

1938. gada februāra sākumā PSRS Augstākās tiesas tribunāls Konstantīnu atzina par “tautas ienaidnieku” un piesprieda nāvessodu nošaujot. Spriedumu izpildīja 1938. gada 8. februārī, pēc nāves apglabājot masu kapā Piemaskavas Komunarkā.

Albīnai inkriminēja dalību “nacionālistiski profašistiskā organizācijā”. Viņu nošāva Butovas poligonā piecas dienas pirms Konstantīna. 1956. gadā PSRS varas iestādes pieņēma lēmumu par Konstantīna Mežuļa reabilitāciju pēc nāves. Albīnu reabilitēja trīs gadus vēlāk – 1959. gadā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.