Neļaujot pārliecība 12
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis (“Vienotība”) uzskata, ka nebūtu īsti pareizi, ka cilvēks, kas uzrauga nozari, vienlaikus arī tajā darboties: “Mūsu galvenais pienākums ir nodrošināt, lai zemessargiem būtu finansējums, kvalitatīvs aprīkojums, pilnvērtīgas apmācības un citas lietas. Taču mana dziļākā cieņa tiem kolēģiem, kuriem izdodas savienot darbu Saeimā ar dienestu zemessardzē.” Šobrīd Latkovska vadītā komisija lauzot galvu par to, kā pasargāt zemessardzi no propagandas uzbrukumiem, jo šai brīvprātīgajai militārajai kustībai kļūstot populārākai, tā arvien biežāk kļūst par Kremļa “troļļu” upuri.
Citiem deputātiem ne vien trūkst laika, bet arī pārliecība neļauj darboties ar ieročiem, saskaņietis Ņikita Ņikiforovs: “Es nekad pat īsti neesmu nopietni apsvēris domu par dienestu armijā. Pēc dabas esmu pārāk mierīgs cilvēks. Nespēju iedomāties, ka nāksies ar ieroci aizstāvēt dzimteni. Latvijas drošībai lielākus draudus rada nevis militāri, bet ekonomiski riski.”
Līdzīga pārliecība esot arī Artusam Kaimiņam: “Esmu pacifists. Man tās bises un šaujamie galīgi nepatīk!” Viņš arī veltīja skarbus vārdus deputātiem, kuri zemessardzē iestājušies. Kaimiņa ieskatā tas esot tikai mēģinājums izmantot zemessardzes popularitāti sabiedrībā sava politiskā tēla spodrināšanai.
Iespējams apvienot ar darbu Saeimā
Deputāts Vilnis Ķirsis, kas dien zemessardzes Studentu bataljonā, apgalvo, ka apvienot to ar darbu Saeimā nemaz neesot tik grūti: “Tā ir viena nedēļas nogale mēnesī plus vasarā deviņu dienu nometne. Turklāt tas ir diezgan brīvi. Ja kādu reizi netiec, tad nekas traks arī nenotiek, nokavēto var piedzīt citā laikā. Deputātiem gan nekādas atlaides netiek dotas – tu esi tāds pats karavīrs kā citi un jāklausa pavēlēm.” Viņš arī novērojis, ka pēdējā laikā jūtami uzlabojusies mācību intensitāte un kvalitāte, kā arī zemessargu tehniskais nodrošinājums.
Arī deputāts Veiko Spolītis, kurš dien zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljonā, uzskata, ka to iespējams savienot ar darbu: “Nepieciešama tikai uzdrīkstēšanās un laika plānošanas prasmes. Katrā ziņā mans darbs Saeimā no dalības zemessardzē necieš, iespējams, pat iegūst, it sevišķi Aizsardzības komisijā.” Viņš atzinīgi vērtē zemessardzē notiekošās reformas, arī tehniskais nodrošinājums esot uzlabojies. “Bet tas atkarīgs no katra bataljona komandiera aktivitātes, kā arī bataljona lieluma. Piemēram Studentu bataljonā šobrīd ir liels cilvēku pieplūdums, tādēļ tur apgāde nedaudz buksē.”
Var mizot arī kartupeļus
Deputātu vidū ir vairāki bijušie zemessargi, kuri aktīvo dienestu pametuši vai no tā atskaitīt vecuma dēļ – Jānis Urbanovičs (“Saskaņa”), Armands Krauze (ZZS), Jānis Trupovnieks (ZZS), Valters Dambe (ZZS), Juris Vectirāns (ZZS), Kārlis Krēsliņš (NA) un Einārs Cilinskis (NA).
“Esmu bijis zemessardzē desmit gadus, bet pametu to 2002. gadā, kad biju valsts sekretāra vietnieks Vides un reģionālās attīstības ministrijā un tika izdots priekšraksts, ka apdraudējuma situācijā jāatrodas ministrijā. Nācās izdarīt izvēli, jo – kas tas par zemessargu, kurš apdraudējuma situācijā ir citā vietā? Esmu pateicīgs zemessardzei par to laiku, ko tur varēju pavadīt un apgūtajām lietām,” teic Cilinskis. Tomēr atgriezties zemessardzē viņš neplāno, jo tuvojas jau vecuma robežai (55 gadi ierindas zemessargam, 60 gadi – speciālistam), pēc kuras aktīvais dienests nav iespējams.
Turpretim zemessardzes veterāns Jānis Trupovnieks (ZZS) uzskata, ka katra deputāta goda lieta būtu kļūt par zemessargu neatkarīgi no vecuma kaut vai tādēļ, lai rādītu piemēru citiem un dzēstu jebkādas šaubas par savu gatavību aizstāvēt valsti. “Galu galā krīzes laikā vajadzīgs arī kāds, kurš mizo kartupeļus un gatavo ēst,” piebilst viņa frakcijas biedrs Valters Dambe, arī zemessardzes seniors.
