Agris Liepiņš: Deputāti, jūs gatavojat noziegumu pret latviešu tautu! 99
Antuāna de Sent-Ekziperī stāstā “Mazais princis” ir interesants personāžs – karalis, kura pakļautībā ir viena pati žurka. Valdnieks ik pa laikam piespriež grauzējam nāvessodu, bet vienmēr to apžēlo, jo pretējā gadījumā monarhs paliks bez vienīgā pavalstnieka. Šī alegoriskā aina man uzaust atmiņā ik reizi, kad plašsaziņas līdzekļos dzirdu vēstām – no Latvijas šogad labākas dzīves meklējumos aizbraukuši astoņi, desmit vai piecpadsmit tūkstoši cilvēku. Viena mazāka vai nedaudz lielāka pilsēta. Tādās reizēs gribas doties pie valdības un uzdāvināt ministriem “Mazo princi”. Latvijas valsts ierēdņi, stāvot rindā pēc ministriju sarūpētajām dāsnajām piemaksām un prēmijām, varētu palasīt un varbūt pat padomāt.
No uzņēmēju puses aizvien uzstājīgāk skan balsis – Latvijā trūkst darbaroku, nav tālu laiks, kad nāksies ievest darbaspēku no trešajām valstīm. Ekonomikai atkopjoties, mums to neizbēgami nāksies darīt! Šāds noskaņojums sāk pārņemt arī Saeimas deputātus. Iet vieglāko ceļu vienmēr ir vilinošāk, peldēt pa straumi ir tik ērti un ierasti. Atvērt durvis darbaspēkam no trešajām valstīm, nenoliedzami, ir vieglāk nekā dabūt atpakaļ svešumā aizbraukušos tautiešus. It sevišķi, ja aizbraucēji par vienīgo dzīves mērauklu uzskata Eiropas lieluma algu. Valsts simtgades gaidās tomēr aicinātu padomāt par sekojošo. Viens no argumentiem, īstenībā pats spēcīgākais arguments, kāpēc atjaunojām savu valsti, kāpēc negribējām palikt Padomju Savienībā, bija nekontrolēta darbaspēka ieplūdināšana Latvijā no visas plašās padomjzemes. Argumenti darbaspēka uzaicināšanai bija ļoti līdzīgi – jāattīsta tautsaimniecība, nepieciešamas darbarokas. Galarezultātā latviešiem savā dzimtenē draudēja mazākumtautības liktenis, mākslīgi ievedot svešu darbaspēku, apzināti tika izjaukts pamattautas etniskais līdzsvars. Atmodas laikā tika pateikts – apzināta rīcība, kas noved pie dramatiskas pamattautas sarukšanas, salīdzinot ar iebraucēju skaitu, pie tautas iznīcināšanas viņas pašas zemē, ir noziegums. No šāda skatpunkta raugoties, kā vērtējami šodienas Latvijas politiķu spriedelējumi par darbaspēka ievešanu no trešajām valstīm? Vai deputāti vispār par to aizdomājas, vai atkal iet vieglāko ceļu? Stāsta, ka Eiropas Savienības regulas paredz brīvu darbaspēka pārvietošanos ES ietvaros, un pēcāk, kaut kā nemanāmi, plūstoši savā vēstījumā pāriet uz tuvāko gadu izaicinājumu – darbaspēka ievešanu no trešajām valstīm. Izņēmuma kārtā, protams, zem stingras ierēdņu kontroles. Sākumā tikai atsevišķās profesijās, tajās, kur darbaspēka deficīts visvairāk jūtams, kur pat ar uguni nesameklēt darbiniekus no Eiropas Savienības. Nesatraucieties, mūsu ierēdņi, treknas prēmijas saņēmuši, bargi un bez kompromisiem pieskatīs, lai šis uzaicinātais darbaspēks momentā atstātu Latviju, tiklīdz darba vietas spēsim aizpildīt ar pašu strādniekiem. Var jau deputātu muldēšanai ticēt, bet, manuprāt, jāteic skaidri – dārgie deputāti, apzināti vai neapzināti, bet ilgtermiņā jūs gatavojat noziegumu pret latviešu tautu! Pret to latviešu tautas daļu, kas vēl dzīvo un strādā Latvijā. Pret pēdējo žurku, kuru “Mazajā princī” karalis vienmēr apžēloja.
Kā mantru atkārtojot teicienu par darbaspēka neizbēgamo ievešanu, visi spēki būtu jāvelta aizbraukušo tautiešu atpakaļ atsaukšanai. Būtu jāatrod maģiskie vārdi, kas liktu sāpēs pēc Latvijas sažņaugties emigrantu sirdīm, liktu apjēgt – labākas iztikas meklējumos ir pazaudēta pati būtiskākā doma – valsts nevar pastāvēt bez savas tautas. Šo maģisko vārdu atrašana būtu patiesa politiskā līdera pazīme. Tāda līdera kā Vinstons Čērčils, kurš Otrā pasaules kara sākumā iedvesmoja angļu nāciju ar vārdiem – mēs cīnīsimies uz zemes un jūras. Mēs cīnīsimies ielejās un kalnos. Mēs cīnīsimies vienmēr un visur, un mēs nekad nepadosimies! Arī mūsu politiķiem jāatrod vārdi, kuri apstādinātu tautas aizbraukšanu! Pirms simt gadiem, sākoties Pirmajam pasaules karam, latviešu tauta devās bēgļu gaitās. Toreiz politiķi spēja atrast vajadzīgos vārdus. Uzsaukums “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” beidzās ar vārdiem: “Latvju dēli, atsaucaties – pati Dzimtene jūs sauc! Un jūs, kas esat izklīduši pa tāliem svešiem lielceļiem un minat bēgļu takas, – apstājaties: Dzimtene jūs sauc! Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!” Šodien vajadzīgi citi vārdi, iepriekšminētie iedarbojās pirms simts gadiem. Tāds ir Latvijas politiķu vienīgais lielais izaicinājums!
