“Man ir sajūta, ka mācos dzīvi no jauna.” Kāpēc Latvijā daudzi cenšas sadzīvot ar depresiju, nevis vērsties pie speciālista? 37
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad ilgstoši jūties nomākts, neredzi dzīvei jēgu, nevari naktīs pagulēt un pat izkāpt no gultas, ēst un runāt, visticamāk, tā ir depresija un bez ārsta uz kājām netiksi.
Kavēšanās var maksāt dzīvību, jo depresija ir arī viens no galvenajiem pašnāvību cēloņiem Latvijā. Tomēr ļoti daudzi joprojām cenšas sadzīvot ar slimību, nevis lūgt speciālista palīdzību. Kāpēc?
Cipari ir satraucoši: ap 6–7% iedzīvotāju raksturīgi depresijas simptomi, taču pēc valsts palīdzības psihiatrijā vēršas tikai desmitā daļa. Kas notiek ar pārējiem?
Ik gadu 300 cilvēku izdara pašnāvību, kas lielākoties saistītas ar depresiju.
“Jaunieši jūtas atvērtāki – viņos ir mazāk baiļu un lielāka gatavība pieņemt palīdzību. Lielākās grūtības vērojamas vidējai paaudzei, kurai ir gan bailes, gan aizspriedumi un arī audzināšanas stereotips, ka psiholoģiska palīdzība vajadzīga tikai vājajiem.
Biežāk pie mums nāk sievietes un tad uzzinām, ka vīrs jūtas vēl sliktāk, taču pie ārsta neiet. Turas, kamēr dodas uz mežu un pakaras,” depresijas baiso ainu apraksta Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) ambulatorā centra “Veldre” vadītājs profesors Māris Taube.
Pašnāvību statistika rāda, ka 85% gadījumos sev dzīvību atņem 50–60 gadus veci vīrieši.
Pašnāvību kā izeju no depresijas apsvērusi arī Līga Vološčuka (36), plašāk zināma kā horeogrāfe un Līgas Libertes dejas teātra vadītāja. Pāris reizes atvadu vēstules tuviniekiem rakstījis Aleksandrs (25).
Pēc meitas nāves jēgu savai dzīvei vairs neredzēja 77 gadus vecā Anna Ābele (vārds un uzvārds mainīti. – I. P.).
Ļaunākais nenotika, un šodien viņi var pastāstīt, kas palīdzējis izdzīvot.
Doties uz “psiheni” – liels pārdzīvojums
Uz pašnāvības sliekšņa Līga nostājusies divas reizes. Lai gan ārēji viņas dzīve izskatījās sakārtota – vīrs, darbs, radoši panākumi –, jutusies tik slikti, ka gribējies nomirt.
No liktenīgā soļa atturējušas domas par vecākiem, kuriem nāksies visu mūžu ciest un vainot sevi. Līga izšķīrās, paceļoja pa ārzemēm, taču depresiju ar to neizārstēt. Atgriezās domas par pašnāvību, arī šoreiz virsroku ņēma dzīvība – piezvanījusi draugam.
Ar šodienas pieredzi un zināšanām Līga saprot, ka slimības simptomi viņai parādījušies no septiņu gadu vecuma, iespējams, lielās slodzes un spriedzes dēļ, intensīvi trenējoties sporta dejās un katru nedēļas nogali startējot sacensībās. Ilgu laiku tikusi galā ar “tusiņu”, ceļojumu, meditācijas un arī alkohola palīdzību.
“Man ir tāds darbs, ka varu paņemt brīvu un aizbraukt ceļojumā, uz kalniem, kur padzīvoju, atkal jutos laimīga un atgriezos mājās. Pēc pusgada atkal esmu tur, kur biju.”
Pandēmija slimību saasinājusi, jo piedzīvota neveiksme cīņā par dejotāju tiesībām, lai līdzīgi kā sportistiem būtu vienādi treniņu noteikumi.
“Tikām pat līdz kultūras ministram, un viņš mums piekrita, solīja palīdzēt, bet reāla rīcība nesekoja.” Varbūt tieši šis gadījums bijis pēdējais piliens viņas depresijas kausā.
“Lūzums notika brīdī, kad spazmu dēļ žoklī zaudēju runas spējas. Uznāca arī panikas lēkme, sākās smakšana. Sapratu, ka eju pāri savām robežām, taču man jau ir bijušas simts un viena pārslodze un māksliniekiem tas neko nemaina, jo jāstrādā.
Vīrs katru dienu maigi ieteica meklēt palīdzību. Ģimenes ārsts apstiprināja pārslodzi un paaugstinātu asinsspiedienu, teica, ka vajag atpūsties, bet es nereaģēju tāpēc, ka jāstrādā! Esmu stipra un parasti no šāda stāvokļa tieku ārā, bet ne šoreiz.
Punktu pielika saruna pa tālruni, kad man jautāja, kurā adresē jaunajā dzīvoklī vajadzēs internetu, un es nevarēju atbildēt, vienkārši fiziski nespēju salikt kopā vārdus. Pateicu “stop”, es tā vairs nevaru dzīvot.
Pēc ģimenes ārstes ieteikuma devos pie psihiatra. Atzīstos, ka brauciens uz psiheni bija liels pārdzīvojums, man šķita, ka pie psihiatra iet tikai nojūgušies. Teicu sev – slavenā māksliniec, re, cik tālu esi nodzīvojusies!”
Bažas izrādījās veltīgas, saruna psihiatra kabinetā Līgai palīdzēja sajusties kā normālam cilvēkam. Zāles, kas jādzer katru dienu, iedarbojušās ātri. Reizi mēnesī viņai jāapmeklē ārsts.
Septembra sākumā atkal kļuvis emocionāli un fiziski slikti, taču psihiatre paskaidrojusi, ka “atkritieni” var atkārtoties, ieteica samazināt spriedzi un pamainīt darba apstākļus.
Līga nolēma, ka nodarbības vakaros vairs nevadīs un vairāk būs mājās kopā ar ģimeni.
“Tuvojas 40 gadu slieksnis, sāku uzdot jautājumu, cik ilgi sevi tā dedzināšu. Vēlos būt emocionālā un fiziskā formā, un mēs gribam bērniņu. Ginekoloģe bija pirmā, kas teica – ja ceri kļūt par mammu, kaut kas jāmaina.”
Nu jau kādu laiku Līga uz nākotni skatās cerīgāk.
“Man ir sajūta, ka mācos dzīvi no jauna, taču brīžiem to ir ļoti grūti darīt, ja galvā atskan frāze – kāda jēga?”
Par pašnāvībām jārunā
Ne tikai daļā sabiedrības, bet arī mediķu vidū valda priekšstats, ka par pašnāvībām labāk nerunāt, lai psihiski nenoturīgākus cilvēkus lieki neprovocētu. RPNC centra “Pārdaugava” psihiatre Liene Sīle to sauc par mītu.
“Tikai runājot, varam uzzināt, kas cilvēkam prātā. Pašnāvību novēršanā galvenais ir psihiatra pieejamība un dzīves plāns. Cilvēkam, kurš negrib dzīvot, vairs nekas cits neeksistē, un šis ir gadījums, kad padomu drīkst sniegt no malas. Pacientiem dodu savu e-pasta adresi, vakarā vēstules izlasu un skatos, kuriem jāpiezvana,” stāsta ārste.
Viņas praksē bijis notikums, kad darba dienas beigās kabinetā ieradies cilvēks, kas bija nolēmis izdarīt pašnāvību. Saruna bijusi gara un sekmīga, taču kas notiktu, ja viņš nesatiktu ārsti? L. Sīle uzskata, ka depresijas slimniekiem vajadzīgs ārsts, kuru var sasniegt katru dienu.
Pēc traģiska jaunākās meitas zaudējuma jēgu savai dzīvei vairs nesaskatīja arī Anna Ābele. Tagad viņa atzīst, ka profesionāla palīdzība jāmeklē pēc iespējas agrāk, citādi rezultāts var būt bēdīgs, ļoti svarīgi atrast speciālistu, ar kuru izveidojas labs kontakts.
“Negatīvās domas neatkāpās ne mirkli – kāpēc tā notika, kāpēc tik netaisnīgi? Kāpēc cilvēki, kas nezina, ko iesākt ar savu dzīvi, turpina dzīvot, bet manu meitu, kura ieguva jau trešo augstāko izglītību un zināja, ko darīt, man atņem? Negulēju caurām naktīm, vairs nebija ne spēka, ne dzīvesprieka, zaudēju jebkādu interesi par dzīvi, kas manam raksturam ir pilnīgi neatbilstoši. Gultā varēju pavadīt visu dienu, bija pārņēmusi pilnīga apātija, kad ārā spīdēja saule, gribējās, lai līst lietus un ir tumšs.
Nezinu, vai tiktu tam pāri, ja būtu vientuļš cilvēks, bet man ir vēl dēls, meita un mazbērni – jaunāki, ar stiprākiem nerviem, kas mani ļoti atbalstīja.
Pie ārsta ierados kā nelaimes čupiņa. Viņš runāja ar mani kā ar mazu bērnu – kad pamostaties, pamēģiniet iztīrīt vienu istabu, nākamajā dienu – otru, tad virtuvi. Ieteica pierakstīt paveikto, jo tā uzskatāmi var ieraudzīt progresu, taču vajadzīga pacietība! Ir jāceļas un, kaut arī to negribas, jāatrod kustību veids, kas vislabāk padodas un sagādā prieku.
Vakaros sāku iet pastaigās, turpināju peldēties. Uz pastaigām pamudināja arī atbildība pret savu ģimeni, pēc tam jutos labāk, jo, kaut ko darot, var atslēgties no negatīvajām domām.
Sākumā tie ir mazi prieka zibšņi, bet vēlāk kļūst arvien lielāki un biežāki. Centos sevi noslogot, lai nekad nebūtu dīkā bezdarbībā. Darbojos dārzā, palīdzēja arī iepriekš apgūtās prasmes – sirds meditācija, cigun vingrojumi, grupas terapija.
Depresijas laikā pilnīgi norobežojos, jo nebija spēka runāt pat ar tuviem draugiem, braukt ciemos vai iet sabiedrībā. Pēc dabas esmu ļoti atvērta, patīk kultūras pasākumi, dziedu korī, taču tolaik uz mēģinājumiem gāju sakostiem zobiem.
Ilgi necēlu telefonu, un draugi to zināja: viņa neatbild uz zvaniem. Bija jāpaiet laikam, lai pārdzīvotu visas zaudējuma fāzes, kamēr nonācu līdz pieņemšanai.
Līdzcilvēkiem ir ļoti svarīgi nepārkāpt robežu un neiet tur, kur cilvēks negrib viņus laist, bet vienlaikus atgādināt un radīt sajūtu, ka ir sasniedzami, tiklīdz viņu palīdzība – praktiska vai emocionāla – ir nepieciešama.
Antidepresantus lietoju gandrīz divus gadus, un, kad veselība uzlabojās, pakāpeniski deva tika samazināta. Tagad zāles vairs nedzeru, un nav nekādas atkarības. Atkopšanās prasīja aptuveni divarpus gadus, un tikai pusotru gadu atkal jūtos dzīva un spēju novērtēt, cik daudz prieka ir visapkārt.
Esmu piemērs, ka arī no tik dziļas bedres ir iespējams izkāpt. Skumjas un sēras par šo gadījumu paliek uz visu mūžu, bet sāpes vairs nav tik akūtas. Meitas jubilejas reizē aizeju uz kapiņiem parunāties, taču nav vairs bezpalīdzības un traģisma, ka nekad nekas vairs nebūs labi.”
Dienu sāka ar kafiju un “zālīti”
Depresijas ārstēšana var notikt gan ambulatori, gan dienas vai diennakts stacionārā. Valsts kompensē vizīti pie ārsta, 75% apmērā – izdevumus par medikamentiem, kā arī uzturēšanos dienas vai diennakts stacionārā, kas nepieciešams vidēji smagu un smagāku depresiju gadījumos.
“Parasti tie ir smagāki gadījumi, kad cilvēks nav vērsies pēc palīdzības, jo domājis, ka nav tik slikti, bet stāvoklis ieildzis, ir arī domas par pašnāvību, un viņu atved tuvinieki, kas ir nobažījušies,” par pieredzi Jelgavas slimnīcas “Ģintermuiža” uzņemšanas nodaļā stāsta psihiatre Krista Brūna.
Arvien biežāk slimnīcā nonāk ļaudis vecumā ap 20 līdz 30 gadiem, jo paši apzinās savu slimību un meklē pēc palīdzības. Sliktāk, ja depresijas slimnieks nodarbojies ar pašārstēšanos, lietojot alkoholu vai narkotikas.
Kad Aleksandram palika 24 gadi, viņš aptvēra, ka savā mūžā neko nozīmīgu vēl nav paspējis izdarīt, noskaņojumu pastāvīgi bojāja attiecības ar vecākiem, nākotne rādījās drūmās krāsās.
Divas reizes rakstīja atvadu vēstules, taču laikus attapās, ka vēl gribas dzīvot. Risinājumu atrada narkotikās. Pamēģināja visas, izņemot smagās, kas kļuva par viņa paradumu un atkarību.
“Dienu sāku ar kafiju un “zālīti” un jutos labāk – nebija vairs sliktu domu, dzīve likās forša. Lietošanu pat izdevās apvienot ar darbu – strādāju juridiskajā segmentā. Tā būtu turpinājis vēl kādu laiku, taču draugam, kurš slimoja ar šizofrēniju un arī lietoja narkotikas, sāka briesmīgi sāpēt galva.
Drīz arī man parādījās galvassāpes, es nobijos, ka tāpat kā viņš varu kļūt par šizofrēniķi. Ģimenei teicu, ka vajag ārsta palīdzību, bet neviens nezināja, pie kā vērsties. Kāda hipnozes speciāliste ieteica apmeklēt psihoterapeitu un narkologu. Atradu privātklīniku, kur saņēmu ārstēšanu ar antidepresantiem un miega zālēm, tāpēc ka nevarēju pagulēt.
Mēnesi padzīvoju pie ģimenes, daudz pozitīvas enerģijas deva māsas mazais bērns – viņam viss bija forši un arī man šī sajūta nedaudz pielipa. Pat atslēdzu tālruni, lai nekas netraucētu saprast sevi.
Pagāja ziema, jutos labi, taču vientuļi, jo tikai reizi nedēļā uz īsu laiku atbrauca mamma. Vasarā sākās iekšējie pārmetumi, ka nevienam neesmu vajadzīgs, un atkal ķēros pie narkotikām. Reiz ciemos atbrauca māsīca, parunājāmies, un viņa pastāstīja par Minesotas programmu*.
Nodomāju, ka būtu nepareizi neizmantot iespēju, un vairāk nekā mēnesi ārstējos Tvaika ielas stacionārā Sarkandaugavā, kur pārņēma laba sajūta, ka nekas mani neapdraud un neviens nevar sāpināt. Runājos ar ārstu un arī grupā, kas palīdzēja saprast, kas ar mani notiek.
Sapratu, ka labākai pašsajūtai jābeidz sevi žēlot un jāsāk nodarboties ar sportu. Biju attālinājies no saviem vecākiem, vairs nevēlējos iedziļināties viņu ikdienas konfliktos – palīdzot citiem, nedrīkstam aizmirst par sevi.
Joprojām ārstējos – katru nedēļu apmeklēju psihoterapeitu un atklāti stāstu visu, kas ar mani notiek, ko jūtu un domāju, kas palīdz sasniegt vēlamo rezultātu. Patlaban pašsajūta nav pārāk laba, jo vecāki paziņoja, ka izdomājuši šķirties, kā arī tumšo vakaru dēļ nevaru pēc darba skriet, bet fiziskās aktivitātes palīdzēja atslābināties.
Ar darbabiedru esam atraduši risinājumu – oktobrī sāksim iet uz trenažieru zāli. Esmu sapratis, ka depresīvās lietas notiek arī tāpēc, ka dzīvē nav mērķu, turklāt vajag mazos, lai sasniegtu lielākus, savukārt jebkuru apreibinošu vielu lietošana parāda, ka tevi kas satrauc, ko nevēlies atzīt un risināt.
Man ir idejas, ko vēlos īstenot, – domāju par biznesu, plānoju izlaist dzejoļu krājumu un esmu pārvācies pie mātes un būvēju sev māju.”
* Minesotas programma ir terapeitiska atkarību ārstēšana, ko veido dažādu speciālistu kopdarbs.
Uzziņa
Kādas ir depresijas pazīmes?
Skaidro Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas rezidente Ieva Everte:
• Dienas lielāko daļu bez izskaidrojuma un iemesla ir nomākts garastāvoklis.
• Nav intereses par apkārt notiekošo.
• Nevēlēšanās nodarboties ar saviem vaļaspriekiem, jo tie vairs nesagādā prieku.
• Visu dienu var pavadīt gultā.
• Jūtas noguris pat pēc mazas slodzes, nav enerģijas.
• Nevar saņemties iziet no mājokļa.
• Izteikta vainas sajūta un pašapsūdzība, īpaši vecākiem, kas uzskata, ka slikti audzinājuši bērnu.
• Pazemināts pašvērtējums.
• Redz visu drūmās krāsās.
• Nespēja koncentrēties darbam u. c..
• Atmiņas traucējumi.
• Gausa domāšana.
• Gausākas kustības.
• Pazemināta apetīte, svara zudums.
• Pazemināta vēlme pēc intīmas tuvības.
• Traucēts naktsmiegs, pēc gulēšanas nejūtas atpūties.
• Domas par pašnāvību.
Kad depresijas slimniekiem nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība?
Skaidro Jelgavas slimnīcas “Ģintermuiža” psihiatre Krista Brūna:
• Domas un plāni par pašnāvību. Lielāks risks, ja ir bijis mēģinājums un lieto atkarības vielas.
• Paškaitējums – sevi graiza, skrāpē, plēš matus un citādi savaino, lai ar šo darbību noņemtu psiholoģisku spriedzi.
• Nespēja par sevi parūpēties – nevar izkāpt no gultas, neēd, novājē, kas radījis izmaiņas vielmaiņā.
Ko darīt tuviniekiem, ja ģimenē ir depresijas slimnieks?
Skaidro RPNC ambulatorā centra “Pārdaugava” psihiatre Liene Sīle:
• Pret slimnieku jāizturas ar izpratni, un depresija ir jāpieņem.
• Uz slimnieku nedrīkst dusmoties, kas parasti notiek bezspēcības dēļ.
• Slimniekam jāsniedz iedrošinājums un atbalsts, jāpalīdz ar tehnisku vai organizatorisku atbalstu.
• Sevi nav jāvaino.
• Arī sev vajadzīgs psiholoģisks atbalsts, jo depresijas slimnieks ģimenē rada krīzes situāciju.
• Jātur sevi labā formā, jāsatiekas ar draugiem.
