Depresija vecumdienās nav retums! Kā atbalstīt senioru un atpazīt pašnāvības riska pazīmes 0
Depresija mūža nogalē nav reta parādība, no tās vecumdienās cieš četras reizes biežāk nekā jaunībā. Papildu depresijas riska faktori veciem cilvēkiem ir dzīvesbiedra vai drauga nāve, vientulības izjūta, neapmierinātība ar savu dzīvi vai vietu sabiedrībā. Kā saprast, ka sirmgalvim ir depresija, nevis tikai slikts garastāvoklis?
Jāpārbauda fiziskā veselība
“Depresija ir izplatīta problēma dažāda vecuma cilvēkiem. Senioriem visbiežāk tās iemesls ir smagas hroniskas slimības, sāpes, stāvoklis pēc miokarda infarkta, insulta vai traģiskiem dzīves notikumiem, kuriem nespēj pielāgoties. Taču nav pierādījumu, ka senioriem, kuri dzīvo vieni, depresija būtu biežāk nekā tiem, kuri dzīvo kopā ar ģimeni,” stāsta veselības centra “Vivendi” psihiatre Marina Veģere.
Depresija ir slimība, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un fiziskās ķermeņa reakcijas. Tā traucē pilnvērtīgi veikt ikdienas aktivitātes. Var pat rasties domas, ka dzīvot nav vērts. Ikviens kādā dzīves brīdī var justies noskumis vai nelaimīgs, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka sākusies depresija.
“Slimībai raksturīgi, ka slikts garastāvoklis un nomāktība kopā ar citiem simptomiem, piemēram, trauksmi, nemieru, miega traucējumiem, apātiju, interešu trūkumu, izmaiņām ēšanas ieradumos – izteikta apetīte vai ēstgribas trūkums –, ilgst vismaz divas nedēļas. Vieglākas depresijas epizodes var pāriet pašas no sevis, bet, ja šāds stāvoklis ieilgst, noteikti jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, lai pārliecinātos, vai depresijai līdzīgās pazīmes nav izraisījis vitamīnu trūkums vai kāda fiziska kaite,” norāda psihiatre. Viena no šādām slimībām var būt hroniska anēmija, kurai arī raksturīgs enerģijas trūkums, nogurdināmība, nomākts garastāvoklis. Gados veciem cilvēkiem anēmija var sākties barības vielu uzsūkšanās traucējumu dēļ.
Tikai tad, kad rūpīgi pārbaudīta fiziskā veselība, ārsts var lemt par depresijas ārstēšanas metodēm. Psihiatre teic, ka ne jau vienmēr senioram uzreiz būs jāsāk lietot medikamenti, reizēm pietiek ar dienas režīma sakārtošanu, vides pielāgošanu, visu veidu socializācijas veicināšanu.
Runas par miršanu
Cilvēks, kurš cieš no depresijas, nespēj priecāties par lietām un notikumiem, kas agrāk sagādājuši labsajūtu. Parādās nepamatota vainas sajūta. Nākotnes redzējums kļūst drūms un pesimistisks. Nopietnākos gadījumos var parādīties domas par pašnāvību.
Vecumdienās nereti nākas piedzīvot partnera zaudējumu. Pat mīļdzīvnieka – suņa vai kaķa – zaudēšana reizēm šķiet īsta traģēdija. Cik ilgi sērot par zaudējumu ir normāli, bet kad jārodas aizdomām par depresiju?
“Sēru periods parasti ilgst no diviem līdz sešiem mēnešiem. Sākumā seniors var noslēgties sevī, domāt par savu zaudējumu, vēlāk sāk par to runāt un aktīvi meklēt risinājumus. Protams, ja sēru reakcijas ieilgst, ja cilvēks nespēj attapties, pārslēgt savu uzmanību uz citām lietām, visur saskata tikai negatīvo, tas jau liecina par depresiju. Pēc šādām krīzes situācijām psihiatra kabinetā pacienti nonāk apmēram pēc gada,” novērojusi M. Veģere.
Cik nopietni tuviniekiem jāuztver seniora paša runas par nāvi – “Cik nu es ilgi dzīvošu” vai “Tāpat jau drīz jāmirst!”? Ko darīt, ja vectēvs vai vecmāmiņa bieži atkārto, ka nav nevienam vajadzīgi, tikai maisās pa kājām, ka citiem būtu labāk, ja viņu nebūtu?
“Ikvienam cilvēkam vecumā paspilgtinās viņa rakstura īpašības. Tie, kas visu mūžu dzīvi uztvēruši pozitīvi, arī vecumdienās saglabā optimismu. Savukārt pesimisms ar gadiem izpaužas arvien vairāk, un cilvēks aktīvāk pauž savu negatīvo nostāju pret dzīvi un apkārtējiem. Domāju, ka tas, ka vecs cilvēks par nāvi runā pragmatiski, piemēram, ka tas brīdis noteikti pienāks un ka mēs visi esam mirstīgi, ka viņš vēlas sakārtot savas mantiskās lietas, piemēram, sastādīt testamentu, ir pilnīgi normāli. Taču, ja viņš par to vien runā, ja viņam vairs nav nekādu interešu, pat ne vēlēšanās iziet no mājas, ja viņš ir no visiem norobežojies un nevēlas saņemt nekādu palīdzību, liecina, ka nepieciešama speciālista palīdzība,” uzsver psihiatre.
M. Veģere stāsta, ka nereti tuvinieki pārcenšas un, labu gribēdami, ar viltu aizved sirmgalvi pie psihiatra vai ir ar mieru maksāt par mājas vizīti. Psihiatriskā palīdzība tiek sniegta tikai ar pacienta paša piekrišanu. Kamēr cilvēks pats neizlemj doties pie šā speciālista, depresijas ārstēšana nav iespējama. Tikai tad, ja kāds apdraud savu vai apkārtējo dzīvību, viņu var nogādāt slimnīcā un ārstēt pret paša gribu.
Pašnāvības riska pazīmes:
- izteikumi par nāvi, pašnāvību vai paškaitējumu: es labāk gribētu būt miris, labāk nebūtu nemaz piedzimis, šādai dzīvei nav jēgas, es gribētu aizmigt un nepamosties u. tml.;
- norobežošanās no apkārtējiem un sociālajiem kontaktiem;
- dzīvesveida un režīma izmaiņas – bezmiegs, izteikti pazemināta apetīte;
- krasas garastāvokļa svārstības – pārlieka emocionalitāte mijas ar bezcerību un depresīvu noskaņojumu;
- pašiznīcinoša, bīstama, riskanta uzvedība, netipisku risku uzņemšanās, piemēram, pastiprināta alkohola lietošana, apzināta fizisko slimību neārstēšana;
- pēkšņa atvadīšanās no draugiem, ģimenes it kā uz nesatikšanos;
- pēkšņa finansiālo jautājumu kārtošana, atsacīšanās no nozīmīga īpašuma, nozīmīgu lietu pārdošana, atdošana, dāvināšana bez redzama iemesla.
