Kārlis Briņķis: Deportācijas jātiesā starptautiskajai tiesai, jo tas bija briesmīgs un barbarisks noziegums 82
Kārlis Briņķis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viesturs Sprūde š. g. 30. jūnijā “Latvijas Avīzē” publicēja rakstu “Kauliem klaudzot”, kas skar Latvijas pilsoņu deportācijas 1941. gada 14. jūnijā no Baltijas valstīm uz Sibīriju. Varu to papildināt.
Ir zināms, ka visu triju Baltijas valstu prezidenti 2021. g. 14. jūnijā parakstīja kopīgu paziņojumu par 1941. gada 14. jūnijā notikušajām ģimeņu deportācijām lopu vagonos uz Sibīriju. Kremļa mediji šādu Baltijas valstu prezidentu kopīgo paziņojumu uzskata par “vairākkārtēju pārspīlējumu” un agresīvas politikas apliecinājumu no paziņojuma parakstītājiem.
Manuprāt, tas apliecina tikai to, ka Krievijas tagadējie politiķi un mediji neatpaliek no Padomju Savienības vislielāko melu politiķiem un medijiem.
Lai to pamatotu, man, raksta autoram, jāatgriežas pie manām, deviņus gadus veca puikas, atmiņām 1940. gada 15. jūnijā Panevēžā. Tās dienas vakarā mans tēvs, aviācijas mehāniķis, tikās ar darbabiedru lidotāju, kurš apsolīja nākamajā rītā mūs ar tēvu automašīnā aizvest uz bērnu plaušu sanatoriju Baltkrievijas pierobežā.
Pusnaktī no 15. uz 16. jūniju pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas uz mūsu mājām atbrauca dienesta automašīna un tēvu aizveda uz lidlauku.
Pēc tēva vēlāk stāstītā, lidlaukā tika sagatavotas lidmašīnas iznīcinātājas, lai tās pēc atļaujas saņemšanas paceltos gaisā.
Diemžēl pavēle pacelties netika saņemta, jo Lietuvas prezidents Smetona, izvērtējot Padomju Savienības notu par armijas iebrukumu valstī 16. jūnijā, pusnaktī šķērsoja robežu ar Prūsiju un tālāk nonāca ASV.
Apmēram trijos naktī virs Panevēžas sāka riņķot lielie bumbvedēji, kam nolaišanās joslu ar lukturīšiem rokās izgaismoja karavīri no Lietuvā izvietotām PSRS karabāzēm. No bumbvedējiem tika izsēdināts desants, kas okupēja lidlauku un aizturēja lidotājus un apkalpojošo personālu. Pie katra Lietuvas lidaparāta nolika sargkareivi. Mans bērna sapnis braukt uz sanatoriju izkūpēja.
Vairākas nedēļas pēc lidlauka ieņemšanas, ievērojot vienošanos starp Lietuvas lidlauka vadību un lidlauka okupācijas vadību, Lietuvas mehāniķiem tika dota atļauja iedarbināt lidmašīnu motorus, kas pirms šiem notikumiem bija nomainīti pret jauniem beļģu ražojuma motoriem. Saskaņā ar ražotāja firmas ieteikumu, motori regulāri bija jāiedarbina, lai saglabātu to darbības augstu drošuma līmeni.
Pēc mana tēva vārdiem, kad viņš bija iedarbinājis motoru, pie viņa pieskrējis “poļitruks”, pielicis pie tēva galvas naganu un pieprasījis nekavējoties motoru apturēt.
Tēvu īslaicīgi apcietināja, bet motoru darbināšana tika aizliegta. Pēc kāda laika lidlauka okupācijas vadība ieteica meklēt lidlaukam citu vietu, kas tika atrasta netālu no Panevēžas.
Pēc jūlijā notikušajām “brīvām un demokrātiskām” vēlēšanām (pēc PSRS mērauklas) lidostas lietuviešu personāls tika atlaists no darba, bet Lietuvas aviācijas struktūra Panevēžā tika likvidēta.
No 1941. gada jūnija līdz vasaras beigām es ganīju govis un aitas radinieka saimniecībā netālu no Akmenes. Jau pēc pirmajām piedzīvotajām šausmām naktī no 13. uz 14. jūniju, kad tika sākta masveidīga ģimeņu apcietināšana, aizvešana uz tuvāko dzelzceļa staciju un ielādēšana stingri apsargātos lopu vagonos, bija skaidrs, ka tas ir prātam neaptverams notikums.
Jebkāda komunicēšana ar apcietinātajiem tika liegta.
Sabiedrību pārņēma nomāktība un bezcerība, un tikai pēc vagonu aizvešanas no dzelzceļa stacijas tēvocis iedrošinājās atkal laist ganībās lopus.
Protams, Kremļa mediju apgalvojumi, ka Baltijas balstu vadība pati lūgusi Maskavu veikt deportācijas, ir galīgi nepamatoti. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas masveida deportācijas no trim Baltijas valstīm, kā arī no Baltkrievijas rietumu apgabaliem, kuri tika pievienoti Baltkrievijai 1939. gadā pēc Vācijas un PSRS karaspēka iebrukuma Polijā, tās teritoriju sadalot starp Vāciju un Padomju Savienību atbilstoši slepenam protokolam, ko no Vācijas puses parakstīja Ribentrops, bet no PSRS puses – Molotovs.
Katrai no minētajām valstīm 1941. gadā Kremļa saimnieki iedeva kvotas iedzīvotāju skaitam, kas būtu izvedamas uz Sibīriju. Vietējai varai bija jāsastāda saraksti atbilstoši kvotām. 1949. gadā deportācijas bija saistītas ar kolhozu dibināšanu, jo zemnieku saimniecības nevēlējās stāties kolhozos, esot apmierinātas ar savas privātās saimniecības ienākumiem. Masveida deportācijas ievērojami paātrināja kolhozu dibināšanu, kā arī dzīves līmeņa pazemināšanos laukos.
Es, Kārlis Briņķis, inženierzinātņu doktors, Latvijas Nopelniem bagātais izgudrotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, cilvēks, kas visu to ir pieredzējis, kaut arī pats nebūdams deportēts, uzskatu, ka ģimeņu masveida deportācijas lopu vagonos uz Sibīriju būtu izmeklējamas un nododamas tiesāšanai starptautiskai tiesai, jo tas bija briesmīgs un barbarisks noziegums pret jebkuru tautu, kuru tas skāra. Šāda nozieguma izvērtējums nevar būt pārspīlējums vai agresivitāte pret kādu tautu.
