Denēva iesaistās “MeToo seksa skandālā”, bet dīvas vētrainā jaunība liek nobālēt Holivudai 0
Franču kinozvaigzne Katrīna Denēva nonākusi pasaules uzmanības centrā ar atklātu vēstuli ar kustībai “MeToo” veltītu kritiku, tomēr viņa arī atvainojas seksuālās vardarbības upuriem, kam varētu būt nepatikušas viņas domas.
“Es silti sveicinu visus šīs šausmīgās rīcības upurus, kurus varētu būt aizvainojusi “Le Monde” publicētā vēstule. Viņiem un tikai viņiem vien es atvainojos,” Francijas laikrakstā “Liberation” publicētā vēstulē svētdien uzsvēra 74 gadus vecā aktrise. Denēva arī norādīja, ka “Le Monde” publicētajā vēstulē “nebija nekā tāda”, kas būtu varējis izraisīt tādu feministu pretreakciju. Vēstulē nebija teikts nekas labs par seksuālu uzmākšanos, “citādi es to nebūtu parakstījusi”, piebilda aktrise.
“Es mīlu brīvību (..) Man nepatīk šī mūsu laikmeta iezīme, ka ikviens jūtas tiesīgs (..) nosodīt. Laikmets, kurā vienkārša denunciācija sociālajos tīklos ir par iemeslu sodam, aiziešanai no darba un (..) bieži linčošanai medijos,” savu viedokli pauda Denēva.
Aktrise arī noraidīja izteikumus, ka viņa neesot feministe. Denēva atgādināja, ka bija starp tām sievietēm, kas parakstīja franču feminisma ikonas Simonas de Bovuāras izveidoto abortu tiesību manifestu.
Aktrise gan atzina, ka savas ilgās karjeras laikā ir bijusi “lieciniece netaktiskām” situācijām starp vīriešiem un sievietēm.
“Risinājumu sniegs mūsu zēnu un meiteņu audzināšana,” norādīja Denēva, piebilstot, ka arī uzņēmumiem jāievieš vadlīnijas, lai seksuālas uzmākšanās gadījumā nekavējoties tiktu sākta tiesvedība.
Tomēr arī slavenās aktrises dzīvē bijis gana daudz drāmu. Tostarp – attiecībās ar meitu, arī aktrisi Kjāru Mastrojāni.
Ekrānā abas šīs aktrises liekas ļoti atšķirīgas: Katrīnas Denēvas vēsās skaistules tēls bieži slēpj “velnišķu pildījumu”, savukārt aiz Kjāras Mastrojāni ārēji skarbajiem vaibstiem nereti maskējas maiga un romantiska būtne. Arī dzīvē abu šo sieviešu personības šķiet tikpat līdzīgas, cik atšķirīgas. Iespējams tādēļ, ka abas vieno vistuvākās radniecības saites, bet varbūt vienkārši tāpēc, ka abas ir sievietes.
“Mazā māsa”
Katrīna Denēva pati sacījusi, ka, kopumā ņemot, viņai ir nosliece ļauties straumei un tikai pēc tam prātot par to, kurp tā aiznesusi. Viņa sevi neuzskata par pasīvu, vienkārši nemākot būvēt ilgstošus plānus, un, godīgi sakot, viņai tas arī neesot interesanti. Viņai patīk izaicinājumi un pārsteigumi. Tieši tā viņa kļuvusi par aktrisi.
Katrīna piedzima 1943. gada 22. oktobrī Parīzē aktieru ģimenē. Māte agri pameta skatuvi, lai nodarbotos ar savu četru meitu audzināšanu. Tēvs Moriss Dorleaks turpināja spēlēt kino. Kad Katrīnai bija astoņi gadi, māte nomira un rūpes par bērniem uzgūla uz tēva pleciem. Katru vasaru viņš veda meitas uz laukiem, bet, atgriežoties Parīzē, sekoja viņu gaitām skolā un aktīvi nodarbojās ar meiteņu māksliniecisko audzināšanu, sirds dziļumos cerot, ka viņas visas kļūs par aktrisēm. Taču sākotnēji viņa cerības attaisnoja tikai vecākā – Fransuāza. Katrīna, kura ir pusotru gadu jaunāka, auga kautrīga, noslēgta un nerunīga.
Uz filmēšanas laukumu Katrīnu atveda vecākā māsa, kura jau 15 gadu vecumā kā viesulis iebrāzās franču kino ekrānā. Fransuāza piedalījās filmā par divām māsām, kuras visu laiku strīdas. Otras māsas loma bija brīva, un Fransuāza bija pārliecināta, ka tā derēs Katrīnai. Filma vēl nebija parādījusies uz ekrāniem, kad Katrīnai piedāvāja jau nākamo lomu. Lai abas māsas nejauktu, tēvs ieteica jaunākajai pieņemt mātes pirmslaulības uzvārdu.
Straujo notikumu virkne Katrīnu, pašai nemanot, bija ierāvusi kino pasaules radošajā virpulī. Vairs nebija jēgas prātot, vai viņa patiešām vēlas kļūt par aktrisi. Katrīnai vīrieši uzreiz pievērsa uzmanību. Klusajai meitenei izdevās pamatīgi sagrozīt galvu vienam no izslavētākajiem tā laika Parīzes siržu lauzējiem – 32 gadus vecajam modernajam režisoram Rožē Vadimam.
Dienas skaistule
Brižita Bardo, kas bija Vadima jaunatklātā mūza, ar savu sievišķo ožu novērtējusi konkurenti, brīdināja Vadimu, aicinot piesargāties, jo “Katrīna ir stiprāka par tevi, un, kad viņa tevi pametīs, neuzdrošinies nākt pie manis un raudāt azotē”. Bet Katrīnai tā bija vienkārši pirmā mīlestība – neprātīga, pārgalvīga un kompromisus neatzīstoša. Viņa pameta tēva mājas un pārcēlās dzīvot pie mīļotā, tūlīt viņam paziņojot, ka vēlas bērnu. Fakts, ka viņas izredzētais bija precējies, meiteni nemulsināja. Vadimu, šķiet, tas arī īpaši nesatrauca. Katrīna kļuva par viņa jauno mūzu, no kuras viņš centās izveidot vēl vienu Brižitu Bardo, piešķirot viņai galvenās lomas savās filmās “Sātans tur vada balli” un “Grēks un tikums”. Taču gaidītā triumfa nebija.
Viņa nolēma, ka vairs nekad uz ekrāna nevienu nekopēs, un, ja viņai lemts kļūt slavenai, tad pasaule viņu atzīs kā Katrīnu Denēvu, nevis kādu Bardo līdzinieci. Sākumā gan 19 gadus vecajai Katrīnai bija jātiek galā ar gluži reālu, proti, māmiņas lomu. No Vadima viņai piedzima dēls, kuru nosauca par Kristiānu. Dienās, kad jaunā māmiņa bija iegrimusi rūpēs par savu pirmdzimto, režisors Žaks Demī montēja filmu, kurai bija lemts kļūt par sensāciju un kura padarīja slavenus abus. Ja Vadims atmodināja Katrīnā sievieti, tad uzskata, ka Demī atklājis viņā aktrisi.
Filma “Šerbūras lietussargi” (1964) Katrīnai kļuva gandrīz autobiogrāfiska. Arī filmas varone pārdzīvo kaislīgu romānu un savu dēlu nosauc mīļotā vārdā. Tiesa, beigās viņa apprecas ar citu vīrieti. Filma ieguva Kannu kinofestivāla “Zelta palmas zaru”, dodot oficiālu zaļo gaismu Katrīnas pilnasinīgajam karjeras startam. Pēc “Šerbūras lietussargiem” Katrīna nostiprināja vadošās franču aktrises reputāciju.
Katrīnai piedāvājumu netrūka. Viņu uzaicināja filmēties viens no franču “Jaunā viļņa” iedvesmotājiem un dalībniekiem Fransuā Trifo, un gluži negaidītu tēlu viņai piedāvāja režisors Romāns Polaņskis filmā “Riebums” (1965) – nekad vēl nebija nācies spēlēt lomu, kas tik precīzi atbilstu filmas nosaukumam.
Pēc trim gadiem Demī nolēma uzņemt otro filmu – mūziklu “Rošforas meitenes” (1967), kurā Katrīna atkal filmējās kopā ar māsu Fransuāzu. Uz ekrāna abas bija jautras un bezbēdīgas, nenojaušot, ka tas ir viņu pēdējais kopdarbs. 1967. gada vasarā Francijā kino mīļotāji stundām stāvēja rindās pēc biļetēm uz jauno Demī filmu. Taču Fransuāzai tā kļuva par pēdējo lomu un pēdējo vasaru. 26. jūnijā ceļā uz Nicu viņas sporta auto avarēja, un aktrise sadega dzīva. Par Fransuāzas nāvi Katrīnai paziņoja uzņemšanas laukumā. Māsas zaudējumu viņa pārdzīvoja vairāk nekā mātes nāvi.
Franču uzlecošajai zvaigznei uzmanību pievērsa arī pasaules kinematogrāfa atzītais klasiķis spānis Luiss Bunjuels, kuram arī piedēvē Katrīnas talanta atklājēja godu. Režisors jaunajai franču aktrisei uzticēja sarežģītu dramatisku lomu filmā “Dienas skaistule” (1967). Aukstās francūzietes acis slēpa kādu noslēpumu, un izcilais spānis apņēmās to atminēt. Filmā Katrīna nospēlēja garlaikotu buržuāzisku dāmu, kas savas naktis ziedo vīram, bet dienas pavada bordelī. Bunjuelam pieder viens no visparadoksālākajiem Katrīnas raksturojumiem:”Brīnišķīga kā nāve, kārdinoša kā grēks un auksta kā tikumība.” Režisors nenožēloja savu izvēli – filma ieguva Venēcijas kinofestivāla galveno balvu. Tad sekoja vēl viena dalība Bunjuela filmā „Tristana” (1970) un tāpat – slava.
Filmas, kurās Katrīna piedalījās, allaž saņēma gan pozitīvas kritiķu, gan publikas atsauksmes. Lielu popularitāti viņa guva 90. gados. Īpaši kritiķi izcēla viņas lomu drāmā “Indoķīna”, kas saņēma “Oskaru” kā labākā ārzemju filma. Viņas karjerā bija arī pārtraukumi filmēšanā, pēc kuriem viņa ar jauniem spēkiem ķērās pie darba. 1999. gadā aktrise pievērsa sev pastiprinātu uzmanību, 56 gadu vecumā nofilmējoties kaila filmā “Pola X”.
2002. gadā labas atsauksmes saņēma Fransuā Ozona komēdija mūzikls “8 sievietes”. Tāpat bez ievērības nepalika aktrises veikums režisora Larsa fon Trīra filmā “Dejotāja tumsā” (2000). Katrīna ir viena no tām retajām aktrisēm, kura, arī sasniegusi cienījamu vecumu, joprojām ir pieprasīta. Iespējams, tas tādēļ, ka viņa nav ekspluatējusi savu jaunības dienu tēlu un saprātīgi būvējusi karjeru, allaž novērtējot savas iespējas, un piekritusi lomām, apzinoties savu vecumu.
Liktenīgais mačo
Katrīnas personiskā dzīve ir tikpat atklāta un vienlaikus noslēpumaina kā viņas personība. Vienīgais, kam izdevies aktrisi aizvest līdz altārim, bijis angļu fotogrāfs Deivids Beilijs. Katrīna pati atzinusi, ka joprojām nevar izskaidrot, kādēļ to izdarījusi. “Es mīlēju un joprojām mīlu Deividu, bet mūsu laulība – nelaimīgs gadījums. Attiecību reģistrācija – neģēlīgākās lamatas. Man šķiet nedabiski, ka intīmo dzīvi un divu pieaugušu cilvēku pārdzīvojumus regulē no ārpuses! Deividam bija taisnība, kad viņš lūdza šķiršanos, es pret viņu par to nejūtu aizvainojumu.”
Laulība ilga no 1965. līdz 1968. gadam. Deivids izdomāja Katrīnas zvaigznes tēlu: frizūru, grimu, stilu. Pirms sastapšanās ar viņu Katrīna tieši tādu bija iztēlojusies savu sapņu vīrieti un, iespējams, tādēļ apprecējās ar viņu jau dažas nedēļas pēc iepazīšanās. Ir dažādas versijas par to, kādēļ izjuka šī laulība. Iespējams, liktenīga bijusi valodas barjera. Anglis tā arī neapguva franču valodu, bet Katrīna bija pārāk nogurusi pēc filmēšanām, lai runātu ar viņu angļu valodā. Aktrise nav noliegusi, ka šajās attiecībās ģeogrāfija nospēlējusi savu lomu – viņa sapņojusi dzīvot ar vīru Parīzē, viņš savukārt gribēja iemitināt sievu savrupmājā ārpus Londonas. Jūtu reibinošajā karuselī Denēvai sākumā likās, ka Anglija nemaz nav tik tālu no Francijas un ka tas ir gandrīz viens un tas pats, – taču kļūdījās.
Katrīnai piedēvēti daudzi romāni, un viņa tos nav slēpusi. Viņai bijusi mīlas dēka ar režisoru Fransuā Trifo, lai gan līdz pat romāna beigām viņi publiski uzrunājuši viens otru ar “jūs”. Baumoja, ka Trifo piedāvājis viņai apprecēties, taču nav gribējis bērnu, uz ko uzstājusi Katrīna. Romantiskas attiecības viņai bija ar Deividu Belē, Bertrānu de Labē, Pjēru Lekjūru, Seržu Geinsbūru un vēl daudziem vīriešiem. Galvenokārt šie romāni bijuši īslaicīgi. Vienīgais ilgstošais romāns, par kuru Katrīna nekad nav izvairījusies stāstīt, bijis ar modes dizaineri Īvu Senlorānu. Viņa teikusi, ka viņš bijis vienīgais cilvēks, kuram saglabājusi uzticību visa mūža garumā. Viņa nekad neatzina citu dizaineri. Abu draudzība turpinājās 43 gadus. Bet attiecībā pret citiem viņa vienmēr, tiklīdz sajutusi mīlestības beigu tuvošanos, nevilcinoties ne mirkli, aizgāja prom pirmā. “Man patīk, ka filmēšanās laukumā mani vada, taču tikai tur. Mīlestībā es atstāju sev izvēles tiesības. Šajā ziņā es esmu sieviete mačo!”
Kā īpaša nodaļa franču aktrises mīlas biogrāfijā izceļama tā, kurā galvenais varonis ir slavenais itāļu aktieris Marčello Mastrojāni. Romāns sākās 1971. gadā filmas “Tas atgadās tikai ar citiem” uzņemšanas laukumā. Katrīnas sirds tobrīd nemaz nebija noskaņojusies uz romantiskām stīgām. Viņa bija pašķīrusies ar Fransuā Trifo un pat neievēroja, kā uz viņu pastiprināti noraugās jaunais kino partneris Mastrojāni.
Kaislīgais un ekspresīvais itālis, kurš bija precējies ar aktrisi Floru Karabellu un kuriem bija maza meitiņa, francūzietes dēļ zaudēja prātu. Žaks Demī viņus nodēvēja par pāri, kuram neatrast līdziniekus visā kino vēsturē un ka viņu mīlas stāsts varētu izdaiļot jebkuru filmu.
Slaveno aktieru romāns nepalika noslēpums. Karstgalvis Mastrojāni pameta ģimeni un noīrēja dzīvokli Parīzes Latīņu kvartālā. Viņa sieva sākumā uz notiekošo noraudzījās pievērtām acīm, jo jau bija pieradusi, ka viņas vīru pastāvīgi lenc sievietes, un savas lāga dvēseles dēļ nabadziņš nespēj nevienai atteikt, taču viņam vienmēr bija pieticis veselā saprāta, lai atgrieztos atpakaļ ģimenē, kas, kā zināms, katoliskajiem itāļiem ir svēta lieta. Taču šoreiz viss izvērtās ne gluži saskaņā ar ierasto scenāriju.
Mastrojāni mīlas reibumā gribēja šķirties, un tas Floru satracināja. Viņa kategoriski atteikusi. Viņam tomēr izdevās sievu pierunāt, taču tad pēkšņi Katrīna atteicās ar viņu precēties. Nelīdzēja ne dārgās dāvanas, ne centieni sadraudzēties ar mazo Kristiānu, ne arī abu meitiņas Kjāras Šarlotes piedzimšana. Katrīna savas attiecības novērtējusi šādi: Vadims bija viņas kaislība, Deivids – vienīgais vīrs, bet Mastrojāni – vislielākā mīlestība. Tā, lūk!
Pēc šķiršanās no Mastrojāni aktrisei sāka piedēvēt romānus ar katru jaunu filmas partneri. Pati Katrīna stingri nolēma ar savu privāto dzīvi vairs ne ar vienu nedalīties. Brīžiem viņas tuvumā parādījās vīrieši: pielūdzēji, draugi, tuvi draugi. Piemēram, aktieris Žerārs Depardjē, kurš vienā no intervijām par draudzeni Katrīnu sacījis, ka viņa ir kā vīrietis, par kādu viņš vienmēr gribējis kļūt. Savukārt Katrīna abu attiecības definējusi kā draudzību, piebilstot, ka patiesa draudzība – tā arī ir mīlestība. No 1984. līdz 1991. gadam Katrīna uzturēja attiecības ar Pjēru Lekjūru, kurš sacījis, ka satikties ar tādu zvaigzni viņam bijis smags pārbaudījums. Viņi reti kopā parādījās sabiedrībā un nekad neskūpstījās publiskās vietās, jo gribējuši izvairīties no sarunām par tēmu: “Ko gan Denēva atradusi šajā tipā pēc Mastrojāni?!”
Mīlas auglis
Pirmo reizi ieraugot savu meitiņu, Marčello Mastrojāni sajūsmā iesaucies Chiara! – kas itāļu valodā nozīmē: “Cik gaiša (skaidra, tīra)!” Tā arī radies meitenes vārds – Kjāra. Vēl viņš viņu dēvēja par frutti d’amore – mīlas augli, jo dievināja viņas māti. Kjāra Mastrojāni piedzima Parīzē 1972. gada 28. maijā. Tēvam tobrīd bija 50 gadu. Par godu savas mazulītes piedzimšanai viņš sarīkoja īstu itāļu fiestu: lika nopirkt kasti šampānieša un visus garāmgājējus cienāja ar dzirkstošo prieka dzērienu, sajūsmā gavilēdams, ka viņam piedzimusi meitiņa.
Bērnībā Kjāra apskauda citus bērnus, kuru vecāki strādāja birojos un katru vakaru ieradās mājās uz vakariņām. Viņa allaž ilgojās pēc mātes, kura bieži devās kārtējā braucienā uz filmēšanos. Bērnībā Kjāra pat nenojauta, ka viņas vecāki ir slavenības. Viņa dzīvoja pārmaiņus Romā un Parīzē. Ar audzināšanu nodarbojās māte – stingrā un prasīgā Katrīna.
Kjāra atceras, ka vecākus kopā redzējusi tikai filmās. Viņi esot ļoti atšķirīgi. Mamma ekrānā liekoties auksta, lai gan dzīvē ir silta un jautra. Tēvs savukārt savu temperamentu izpauda uz ekrāna, bet dzīvoja depresijā. Taču Kjārai tēvs vienmēr atradis laiku. Pat ļoti saspringtā filmēšanās grafikā viņš vienmēr pamanījies izbrīvēt laiku meitai. Kjāra teikusi, ka redzēt tēvu filmēšanās laukumā bija kā svētki, bet visšausmīgāk bijis, kad viņa ieradusies pie viņa brīvdienu laikā – Marčello pastāvīgi gulēja, daudz ēda un slīga melanholijas bezdibenī. Kjāra ar tēvu staigāja pa Romu, ēda saldējumu, no sirds izsmējās, bet tad devās uz kino – lai skatītos filmu ar savu māti galvenajā lomā. Kad Kjārai kāds pasaka, ka viņai ir tēva seja, viņai tas ir vistīkamākais kompliments, un tad viņai liekoties, ka tēvs joprojām ir līdzās. Bet Katrīna atzinusi, ka tikai ar Kjāras piedzimšanu atklāja sevī mātes esības prieku. Viņa teikusi, ka, audzinot dēlu Kristiānu, viņai pietrūcis dzīves gudrības. Savukārt Kjāra par māti teikusi, ka viņai ir maz kopīga ar publisko pirmās Francijas skaistules tēlu un ka visvairāk pasaulē viņas mammai patīkot rakāties pa dārzu gumijas zābakos.
Meitene ar kapuci
Katrīna kategoriski iebilda pret Kjāras vēlmi kļūt par aktrisi, jo kino esot pārāk smags darbs. Taču tēvs, gluži otrādi, teica, ka viņai jāturpina ģimenes tradīcija un jākļūst par aktrisi. Taču patiesībā tieši māte gluži negribot Kjāru jau kopš bērnības tuvināja kino pasaulei, stāstot par izcilo Bunjuelu un Trifo, taču nekad par aktrises profesiju kā tādu. Vakaros Kjāra vērojusi, kā Katrīna mācās jauno lomu tekstus, un sākusi mātei izteikt replikas. Lai Kjāra viņu netraucētu un darītu ko lietderīgāku, Katrīna iedalīja viņai savu partneru lomas.
Pirmo reizi Kjāra parādījās uz ekrāna meitenītes ar kapuci lomā filmā “Par mums diviem”. Kjāra jutusies aizvainota, ka viņai bija jāfilmējas ar kapuci galvā, kas, kā viņai likās, pilnībā noslēpa viņas seju. Taču viņas seja filmā bija redzama tuvplānā ļoti skaidri, bet jo īpaši izcēlās acis – lielas un tumšas kā divas sulīgas plūmes. Iespējams, tieši tās savaldzināja slaveno krievu režisoru Ņikitu Mihalkovu, kurš piedāvāja Kjārai lomu savā filmā “Melnās acis”.
Katrīna uzskatīja, ka ar dažām epizodiskām lomām Kjārai arī būs gana, taču kļūdījās. Būdama liceja Fenelon studente, Kjāra, sava drauga Melvila Pupo iedvesmota, paslepus no vecākiem nolēma nopietni pievērsties aktiermākslai. 16 gadu vecumā viņa iestājās Parīzes universitātē. Taču dalība aktieru atlasēs Kjārai izvērtās neveiksmīgā pieredzē. Kad viņa ieradās uz atlasi Leo Karaksa filmai, viņu ne tikai atklāti kritizēja, bet pat izsmēja. Režisors meklēja varoni ar aristokrātiskām asinīm, kas mācētu graciozi nēsāt izmeklētu vakara garderobi, bet Kjāra bija ieradusies, ģērbusies džinsos, sporta apavos un izstaipītā džemperī. Pēc šīs nelāgās pieredzes Kjāra saprata, ka iemiesošanās lomā sākas jau pirms filmēšanas laukuma.
Zem sava lietussarga
Nozīmīga Kjārai bija dalība Andrē Tešinē filmā “Mans mīļākais gadalaiks” (1993), kurā pirmo reizi viņas partnere bija pati Katrīna. Kjāra atzinusi: ja viņa nebūtu Denēvas meita un nepazītu viņu, tad briesmīgi baidītos atrasties vienā filmēšanas laukumā kopā ar šo sievieti. Jāpiebilst, Katrīna sākotnēji bijusi kategoriski pret meitas dalību šajā filmā. Kjārai izdevās palikt uz klāja, tikai pateicoties mākslinieciskā aģenta veiklībai, kurš pamanījās izkārtot tā, ka epizodes ar Kjāras dalību nofilmēja, Katrīnai klāt neesot. Taču pēc filmas pirmizrādes mātes un meitas attiecības kļuva saspīlētas. Kjāra pat pameta mātes mājas. Abas samierinājās tikai tad, kad Kjārai piedzima dēls Milo. Par lomu “Mans mīļākais gadalaiks” Kjāra ieguva prēmiju “Cēzars” nominācijā “Par cerību”.
Kjāras aktrises talantu izdevās “izdabūt laukā” stingrajam un kompromisus neatzīstošajam režisoram Ksavjē Bovuā, kurš maigo un romantisko aktrisi pamanījās uzņemt gluži citādi, nekā tas darīts iepriekš. Un patiešām izdevās! Kjāru pamanīja. Aktrisei pievērsa uzmanību amerikāņu kino neatkarīgais režisors Gregs Araki, kurš deva beidzamo ieguldījumu viņas radošajā identitātē. Kjāra kategoriski izlēma, ka viņa turēsies pa gabalu no visa iespējamā glamūra un savu radošo karjeru saistīs ar nekomerciālu art house kino: nekādu romantisku tēlu, tikai dzīves realitāte visā tās skarbumā.
2007. gadā Kjāra kļuva pazīstama plašākai publikai pēc dalības trīs filmās: “Pēc virziena uz nulli”, “Visas dziesmas tikai par mīlestību” un “Persepole” (irāņu mākslinieces Maržānas Satrapī multfilma par sieviešu likteni Irānā, kurā personāžus ieskaņoja Daniels Darjē, Katrīna Denēva un Kjāra Mastrojāni). Multfilmu nominēja “Oskaram”, tā saņēma dažus “Cēzarus” un apbalvota ar Kannu kinofestivāla žūrijas balvu. “Visas dziesmas tikai par mīlestību” daudziem atsauca atmiņā “Šerbūras lietussargus”.
2009. gadā Kjāra iemantoja slavu kā viena no vismodernākajām eiropiešu aktrisēm. Aktrise kļuva par mūzu veselai franču kinorežisoru paaudzei – no Ksavjē Bovuā līdz Kristofam Onorē. 2010. gadā viņa atkal filmējās kopā ar Katrīnu filmā “Iemīļotie”. Bet Lokarno festivālā Kjāra bija gaužām apmulsusi, jo viņai piešķīra balvu par ieguldījumu kino. Kjāra jutusies gandrīz vai vainīga, jo formulējums “par dzīves ieguldījumu” viņai licies mulsinošs, ņemot vērā viņas vecumu, un viņa pat apjautājusies festivāla direktoram Olivjē Peram, vai tikai viņš negrib ar to pateikt, lai viņa “iet pie miera”.
Taču Kjāras visreālākā un pārliecinošākā loma, šķiet, ir māmiņas loma. Viņai ir divi bērni – dēls Milo un meita Anna. Viņa precējusies divas reizes. Pirmais Kjāras vīrs bija slavenais skulptors Pjērs Torstons, no kura aktrisei piedzima dēls. Pēc šķiršanās ar viņu 1998. gadā dažus gadus Kjāra dzīvoja ar puertorikāņu izcelsmes amerikāņu aktieri Benisio del Toro, līdz 2000. gadā Kjārai izvērties vētrains romāns ar itāļu aktieri Andreu di Stefano, kurš katru rītu veda Kjāru ar motorolleru uz studiju un katru vakaru pacietīgi sagaidīja pie kino paviljona. Tomēr Kjāra, šķiet, tāpat kā māte, deva priekšroku brīvībai. Bet… ne uz ilgu laiku: 2002. gada maijā viņa devās laulības ostā otro reizi ar komponistu Benžamenu Biolē, ar kuru izšķīrās 2005. gadā.
Savukārt Katrīna par savu vislielāko panākumu dzīvē uzskata tieši bērnus. Viņa bieži teikusi, ka nejūtas dzīva, ja nav iemīlējusies, tomēr ar gadiem sapratusi, ka dzīve var būt piepildīta arī ar cita veida mīlestību. To viņa sapratusi līdz ar mazbērnu piedzimšanu.
