– Latvijas krievvalodīgie vēstures cienītāji apgalvo, ka, upuru skaitu rēķinot, neesot ņēmuši vērā Salaspils Garnizona kapsētā atrastos. 46
– Par Garnizona kapiem ir ĀK izziņa, kur minēts, ka tajos atrasti 632 bērni, kas tā varētu būt, jo bijušo ieslodzīto, tajā skaitā feldšera Jāņa Šalkovica liecības, kuras uzskatām par vairāk vai mazāk ticamām, runā par 250 līdz 650 nometnē mirušiem bērniem. Bet problēma ir tāda, ka 1944./1945. gada kinohronikās, kur rāda masu apbedījumu atrakšanu, var redzēt, ka atraktie visi nebūt nav bērni, un nav arī zināms, vai tas notiek tikai Garnizona kapos vai vēl citās vietās. Tāpat mēs nezinām, kas ar šīm cilvēku mirstīgajām atliekām notika pēc tam. Vai tās ieraka kaut kur turpat atpakaļ? Tas arī būtu interesants jautājums, kur tad palika padomju interese par līdzpilsoņu likteņiem? Vācu dokumenti parāda, ka 1944. gada pavasarī vācieši ekshumēja agrāk apbedītos un līķus dedzināja. Garnizona kapos viņi nedarīja neko. Mēs varam diezgan pārliecināti teikt, ka viņi neuzskatīja šo vietu par tādu, kur būtu paslēpti kādi noziegumi. Tā tas nebūtu, ja tur masveidā atrastos kādos speciālos medicīniskos eksperimentos nogalinātu bērnu līķi. Acīmredzot tur apglabāja cilvēkus, tajā skaitā bērnus, kas nometnē bija miruši no slimībām, bada. Līdzīgi ir ar apgalvojumiem par bērnu indēšanu ar arsēnu. Eksistē tāda Mārša metode, kas ir ļoti jūtīga un parāda arsēna klātbūtni organismā. Taču ar arsēnu iespējams saindēties arī sadzīvē, šī viela ir dabā. Respektīvi, konstatējot arsēnu mirstīgajās atliekās, nevar noteikt, cik daudz indes cilvēks uzņēmis, un apgalvot, ka tas ir nāves cēlonis. Faktiski ĀK savā ziņojumā sagatavoja divus pilnīgi pretējus slēdzienus – no vienas puses, viņi konstatēja, ka bērni slimojuši ar visu veidu slimībām, no otras, ka katru dienu vai katru otro dienu no viņiem ņemtas asinis. Cik lietderīgi bija ņemt slimu bērnu asinis vērmahta karavīru ārstēšanai?
– Jūs mēģinot mazināt latviešu kolaboracionistu lomu Salaspils noziegumos…
– Mēs savā grāmatā mēģinām restaurēt Salaspils nometnes funkcionēšanu tādu, kāda tā bija. Vēsturi nevar uzrakstīt daudzmaz objektīvi, ja iepriekš pieņem, ka, teiksim, latvieši ir “vainīgāki” par vāciešiem. Tas būtu absurds. Ir vācu okupācijas režīms un ir atsevišķas personas, indivīdi, sākot ar vācu Drošības policijas un SD priekšnieku Latvijā Rūdolfu Langi un Salaspils nometnes komandantu Kurtu Krauzi. Nometni pārvaldīja vācu amatpersonas no SS struktūrām. Ārējo apsardzi veica latvieši. Daļa SD izmeklētāju bija latvieši, bija lietuviešu un citu tautību tulki. Mēs to visu rakstām. Ko gan mēs varam mazināt? Mūsu grāmatā ir nosaukts vairāk nometnes apsargu vārdu nekā jebkurā citā padomju laika izdevumā. Daudzi varbūt to nesaprot, taču Salaspils nometnes iekšējā kārtība lielā mērā tika organizēta, izmantojot pašus ieslodzītos. Baraku vecākie, darba grupu vadītāji, iekšējā policija – tie visi bija paši ieslodzītie. Ne velti vairākus desmitus bijušo ieslodzīto pēc kara padomju drošības iestādes notiesāja. Bijušo ieslodzīto atmiņās tie lielākie ļaundari bieži vien ir nevis apsargi, kas, īpaši, ja izveda darbā ārpus nometnes, ļāva satikties ar tuviniekiem, bet paši ieslodzītie, kuri ieņēma kādus amatus un izturējās nežēlīgi. To pat fotogrāfijās no nometnes būves laika var redzēt, ka ir ebreji ar dzeltenajām zvaigznēm un ir ebreji ar “kapo” policistu uzšuvēm.
R. Vīksne: – Un principā sodi pēc kara viņiem bija diezgan skarbi. Lielai daļai bija katorgas darbi. Pat Arāja komandas cilvēkiem tādus piesprieda ne tik bieži. Vienkāršajam ieslodzītajam lielākais briesmonis šķita barakas vecākais. Ar komandantu Krauzi viņam droši vien nebija nekādas darīšanas, toties barakas vecākais varbūt neļāva zagt.
U. Neiburgs: – Kliedzošākais gadījums gan bija ar Salaspils nometnes būvdarbu vadītāju Magnusu Kačerovski. Tādām Salaspils atslēgas figūrām kā SS rotenfīreram Otto Heinriham Tekemeieram un Gerhardam Maivaldam tiesa Rietumvācijā iedeva tikai 4 – 8 gadus, taču Kačerovskim uztaisīja paraugprāvu un piesprieda nāvessodu.
R. Vīksne: – Kačerovskis vienkārši trāpījās ne tajā laikā ne tajā vietā. Pieļauju, ka tam bija kāda saistība ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāju Vili Lāci un kampaņu pret nacionālkomunistiem. Kačerovskis bija izgājis filtrācijas nometnes un 1947. gadā atgriezās Latvijā. Viņš strādāja Zinātnes un propagandas namā Biržas ēkā, noformēja izstādes, saņēma vairākus Augstākās padomes prezidija goda rakstus, brauca uz Maskavu, pēc tam strādāja restaurācijas kantorī. Viņa prāva sakrita ar daudzām līdzīgām. 1959. gadā viņu arestēja un sākumā piesprieda 10 gadus, taču sākās “darbaļaužu vēstuļu” organizēšana krievvalodīgajā presē visā PSRS. Kačerovski prasīja “publiski pakārt”. Tad tika paziņots, ka iegūti jauni materiāli, lietu iztiesāja no jauna, un Salaspils nometnes būvdarbu vadītājam piesprieda augstāko soda mēru – nošaušanu. Spriežot pēc raksturojuma, viņš bija principiāls, prasīgs pret padotajiem. Pieļauju, ka Salaspils būvniecības laikā Kačerovskis varēja būt skarbs pret tiem, kas nometni cēla – ebrejiem, karagūstekņiem. Taču pēc saorganizēto liecinieku stāstītā iznāca, ka viņš bijis un piedalījies visur – pat bērnu atņemšanā mātēm, spēris, izsitis zobus.
– Bet kāpēc padomju uzmanība koncentrējās tieši uz Salaspils nometni, kurā, kā grāmatā raksta, vienlaikus atradās ap 2000 ieslodzīto, kamēr Mežaparkā ieslodzīto ebreju skaits sasniedza 11 – 12 tūkstošus?
U. Neiburgs: – Padomju apstākļos, kad valdīja anticionistiskā politika un attiecības ar Izraēlu bija, kādas bija, ebreji nedrīkstēja būt lielāki cietēji par “padomju pilsoņiem”. Šķēdes kāpās un Rumbulā lika piemiņas plāksnes “fašisma upuriem”, bet ne ebrejiem. Arī par karagūstekņu nometnēs ieslodzīto likteņiem nekādu īpašu pētījumu nebija. Padomju režīmam nebija izdevīgi atzīt, ka vācu gūstā nonācis tik daudz sarkanarmiešu. Salaspils bija tuvu Rīgai, tur bija bijuši civiliedzīvotāji, daļa ieslodzīto vēl bija dzīvi. Precīzus apsvērumus mēs šodien nezinām. Tur arī kuriozs bija – Sausnīša vadīto Salaspils ieslodzīto biedrību memoriāla celšanas laikā izveidoja un pēc tam likvidēja, jo tā vairs nebija vajadzīga.
Ir svarīgi vispār saprast Salaspils vietu Latvijas vēsturē. Viena sabiedrības daļa teiks, ka mēs cenšamies “attaisnot kolaborantus”, bet ir arī latviešu daļa, kas uzskata, ka Salaspils tiešām bija tikai darba nometne komunistiem. Mūsu grāmata ir pa vidu šīm galējībām. Varbūt tas ir iluzori, bet īstenībā es Salaspili redzu nevis kā strīdu objektu, bet kā vietu, kas vieno daudzšķautņaino Latvijas sabiedrību. Un arī kā vietu, kas starptautiskā ziņā skaidro mūsu vēsturi, jo tur gāja bojā gan ebreji, gan padomju karagūstekņi apkārtnes nometnēs un vācu karagūstekņi pēc kara. Tur bija ne tikai latviešu politieslodzītie, bet arī poļi, lietuvieši, baltkrievi. Un te ir svarīgs paša memoriāla vēstījums. Tā ir vieta, kur izstāstīt cilvēcisko stāstu. Tās memoriāla figūras diemžēl neatspoguļo vēstures realitāti. Tas daudzus ir atgrūdis, un jādomā, ko ar to darīt. Tāpēc svarīgi, ka Salaspils novada pašvaldība sadarbojas ar Daugavas muzeju un Okupācijas muzeju, plānojot jauno ekspozīciju. Cita lieta, ka ir jautājums par Salaspils memoriāla īpašumtiesībām un finansējumu. Pašvaldība būtu gatava memoriālu pārņemt, taču viena ilgstoši uzturēt to nespēs. Lai ekspozīciju izveidotu plašāku un mūsdienīgāku, vajag lielus līdzekļus. Memoriālam var būt svarīga loma Latvijas atmiņu politikā. Ko vēl lai saka. Mēs priecātos, ja cilvēki lasītu mūsu grāmatu un domātu.
