– Iespējams, jūsu kritiķi satraucas, ka tā lieku reizi parādījāt, kā veidojās un ko vērta ir padomju laika statistika par kara zaudējumiem. 46
R. Vīksne: – Tajā pašā laikā Krievijas vēsturnieki nebūt neuztraucās, kad no Rietumeiropas Latvijā ievesto un nogalināto ebreju skaits no padomju laika 300 tūkstošiem, rūpīgāk izpētot, sarucis līdz 25 tūkstošiem. To akceptējuši arī vācu vēsturnieki, un nekādi Krievijas protesti nav dzirdēti.
U. Neiburgs: – Acīmredzot to viņi par informatīvā kara sastāvdaļu neuzskata un par derīgu manipulācijām ar šejienes cilvēkiem nav atzinuši.
R. Vīksne: – Pašā Krievijā PSRS Valsts ārkārtējās komisijas (VĀK), kuras uzdevums bija izmeklēt nacistu noziegumus un noteikt zaudējumus, darbību neviens jau nav pētījis. Pirmkārt, ilgus gadus šie dokumenti bija slēgti. Tagad tie ir pieejami, taču mums nav zināmas instrukcijas, pēc kurām tos ziņojumus par daudzajiem tūkstošiem gatavoja. Mēs nezinām, kāpēc, kad un kādi rīkojumi par to tika doti. To virtuves pusi ir grūti noteikt.
– Šķiet, tūlīt pēc kara runāja par aptuveni 55 tūkstošiem Salaspils upuru, un tie 100 tūkstoši radās vēlāk, kad sāka būvēt memoriālu…
U. Neiburgs: – VĀK tūlīt pēc kara operēja ar 53 tūkstošiem civilistu un 47 tūkstošiem karagūstekņu. Vēlāk propagandas bukletos pārgāja uz 100 tūkstošiem nogalināto “Salaspils nometnē un tās filiālēs”, nepaskaidrojot, ka šo skaitu veido civilisti un karavīri kopā. Acīmredzot tas nelikās svarīgi. Galvenais bija lielais skaitlis. Saprotiet, ja nebūtu padomju propagandas, mēs grāmatu šādā veidā varētu arī nerakstīt. Uzrakstītu vienkārši Salaspils nometnes vēsturi. Bet pašlaik ir citādi, jo padomju režīms ir izdarījis lāča pakalpojumu, daudz ko samudžinot un ciniski izmantojot arī bijušo ieslodzīto piemiņu. Var piekrist, ka VĀK 1944./1945. gadā nevarēja pilnīgi precīzi izpētīt visu. Taču jautājums, kāpēc neviens nemēģināja to adekvāti izdarīt vēlāk.
R. Vīksne: – Dokumentā, kuru no Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas (ĀK) iesniedza Nirnbergas tribunālā, attiecībā uz Salaspili nekas netika teikts par asins ņemšanu vai eksperimentiem ar bērniem. Ja nemaldos, bojā gājušo bērnu skaits tur arī bija uzrādīts ap trim tūkstošiem, kas vēlāk padomju vēstures grāmatās pieauga līdz septiņiem tūkstošiem. Komisijas dokumenti 1945. gada martā bija doti caurskatīt sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam Leonīdam Vulfsonam Latvijas PSR prokuratūrā. Viņš konstatēja, ka visos šajos jutīgajos jautājumos par asins ņemšanu un bērnu indēšanu trūkst pierādījumu. Tad izveidoja vēl vienu īpašu komisiju, kas nodarbojās tikai ar bērnu jautājumu un centās kaut ko atrast, lai to noformētu.
U. Neiburgs: – No padomju drošības iestāžu puses tur tika pateikts, ka nepieciešams pastiprināt pierādījumus par konkrētiem jautājumiem. To arī izdarīja.
R. Vīksne: – Vācot materiālus ĀK, lieciniekus pārsvarā iztaujāja Valsts drošības tautas komisariāta un Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki. Protokolā redz, ka cilvēks, kam ir četru piecu klašu izglītība, pusaudzis, nebūtu lietojis ne tādus terminus un izteicienus, ne arī zinājis konkrētos skaitļus. Bieži vien nav pat pateikts, no kura laika līdz kuram liecinieks ir atradies Salaspils nometnē.
