R. Vīksne: – Ja atgriežamies pie sākotnējā jautājuma, tad leģiona gadījumā Latvijas sabiedrībā grupas pieņem/nepieņem ir skaidrāk nodalījušās. Salaspils jautājumā ir daudz grūtāk tā nodalīt. 46
U. Neiburgs: – Bijušie ieslodzītie bērni, kuri, protams ir piedzīvojuši šausmas, plus vēl visus pēckara gadus viņus un viņu piederīgos papildus emocionāli un saturiski ietekmēja, tāpēc pilnīgi skaidrs, ko un kāpēc viņi domā. Un ir arī daudzi, kas stāsta pilnīgi ko citu – par viņu radiniekiem darba kavētājiem, spekulantiem, kas tur bijuši neilgu laiku un tikuši ārā.
Viena sieviete apgalvoja, ka dažu gadu vecumā jau zinājusi, ka viņai ir labākā asins grupa, un tāpēc asinis viņai esot ņemtas katru dienu. Bet pirms dažām dienām man piezvanīja cita sieviete un teica, ka nometnē vispār nekādas apsardzes nav bijis! Viņas tēvs varējis tikt ārā. Cilvēku varēts izpirkt par sivēnu. Viņa stāstīja, ka krievu un baltkrievu bērnus neviens nav apsargājis, jo paši vācieši to nav gribējuši darīt, tāpēc par bērnu baraku apsargiem piekomandēti komunisti no ieslodzīto vidus. Tie stāsti mēdz būt pilnīgi pretēji! Tā ir tā problēma, ka aculiecinieku liecībām nekritiski uzticēties nevar. Arī grāmatā ir paskaidrots, kāpēc.
R. Vīksne: – Tas pats bijušais ieslodzītais literāts Kārlis Sausnītis, kurš sastādījis padomju laikā izdotos ieslodzīto atmiņu krājumus, atmiņās nekur nemin par asiņu ņemšanu no bērniem. Ir gan saglabājies viņa 1944. gada novembra ziņojums, kur Sausnītis raksta, ka asinis ņemtas no veselīgiem, pieaugušiem vīriešiem.
U. Neiburgs: – Viņiem asiņu nodošana bija brīva izvēle. Par to deva papildus pārtikas devas. Tomēr nevajadzētu visu diskusiju par grāmatu virzīt tikai uz Salaspils bērniem un asins ņemšanu. Skaidrs, tās ir sensitīvas lietas, gan emocionāli, gan diemžēl arī propagandistiski viegli manipulējamas, tomēr tie ir tikai daži no akmentiņiem Salaspils nometnes vēstures ēkā. Mēs vēlamies parādīt nometnes kopējo vēsturi.
– Tagad, kad esat konstatējuši, ka Salaspilī gāja bojā ap trim tūkstošiem cilvēku, nevis 100 tūkstoši, atskan viedokļi, ka upuru skaitam vai ņemto asiņu daudzumam vispār nav jēgas, jo galvenais ir morālā vērtējuma sniegšana.
– To jau mēs arī darām! Bet, to darot, mēs nevaram turēties pie padomju laika aplamībām. Īstenībā būtu jāpriecājas, ka nogalināto, ieslodzīto bijis daudz mazāk un līdz ar to izdzīvojušo bijis vairāk.
