Monika Zīle: Demokrātijas un vārda brīvības aizsegā drīkst nievāt latviešu valodu? 4
“Nesodāmība likumus vispirms padara bezvērtīgus, bet pēc tam smieklīgus.” Filips Noels-Beikers
Koronavīrusa ēnā 2. aprīlī bez plašākas atbalss izskanēja vēsts, ka Valsts drošības dienests (VDD) izbeidzis 2018. gada pavasarī sākto kriminālprocesu par Latvijas Krievu savienības (LKS) rīkoto Vislatvijas vecāku sapulci pret pakāpenisku pāreju uz latviešu mācību valodu vispārējās izglītības iestādēs.
Lietā figurēja LKS vadītāja Tatjana Ždanoka, odiozie krievvalodīgo tiesību aizstāvji Aleksandrs Gapoņenko, Vladimirs Lindermans un vēl daži aktīvisti.
Kriminālprocesa ierosināšanas pamats bija uz sabiedrības šķelšanu vērstie izteikumi saietā.
Tur runās un provokatīvajās darbībās LKS spice, liekas, izaicinoši bezkaunīgi testēja drošības dienestu spēju apvaldīt vai vismaz pieklusināt šos naida izvirdumus.
Pretlatviskais grupējums bija acīmredzami pārkāpis tik daudzus likuma pantus, ka sods šķita neizbēgams. Bet nekā!
Lietas izmeklēšanas gaitā notikusī lingvistiskā ekspertīze visu latvisko zākājošajās runās nesaskatīja nevienu, kam piestāvētu noziedzīga nodarījuma definīcija.
Izklausās pēc anekdotes, kur gultā ar mīļāko pieķerts vīrs saka sievai: dārgā, tas nepavisam nav tā, kā tev izskatās…
Naida uguni toreiz krievvalodīgo vecāku saietā kurinājušie atkal ir balti un pūkaini.
Kamēr izmeklētāji pētīja un lingvisti vaiga sviedros analizēja, savu eiroparlamentārietes mandātu uz dažiem mēnešiem nolikusī Tatjana Ždanoka uzvaroši atgriezās Briselē, ne par matu nepieklususi, un pērn pavasarī jau Eiroparlamenta diskusijā uzstājās ar Latviju kaismīgi paļājošu runu.
VDD atkal ierosināja kriminālprocesu nu jau konkrēti pret LKS līderi, secinot – Tatjanas Ždanokas uzstāšanās nolūks nepārprotami bija graut Latvijas tēlu starptautiskās sabiedrības acīs.
Bet!… Nupat, 2. maijā, arī šī skaļi ierosinātā lieta noslēdzās ar nevainīgu paukšķi: lai gan eirodeputātes paudumi par krievu vajāšanu neatbilst reālajai situācijai, viņas izteikumus nevarot kvalificēt kā nacionālā naida kurināšanu. Tā, lūk.
Abas ziņas sociālajos tīklos pavadošie nedaudzie komentāri bija īsi un secinājumos vienādi: tieši tādu iznākumu varēja gaidīt, un pretlatviskie spēki bez bažām drīkst konsolidēties nākamajām akcijām un klaigāt no visaugstākajām tribīnēm, ka Latvijā nav dzīves krieviem.
Demokrātijas un vārda brīvības aizsegā drīkst nievāt latviešu valodu, valsts simbolus un tradīcijas, no likuma rīkstes nebaidoties. Protams, likumi mēdz būt nepilnīgi un prasa uzlabojumus.
Taču abu izbeigto Kriminālprocesu sakarā gribot negribot dzimst jautājums: varbūt ar likumiem viss kārtībā, bet vaina to piemērošanas tulkojumā?
Pretlatviskās izdarības vērtējot, dzirdēti viedokļi, ka Kremļa ideoloģijas karognesēji vienkārši kādu laiciņu vēl jāpiecieš – tie izzudīs, paaudzēm mainoties.
Tiesa, starp LKS akciju atbalstītājiem ir liels senioru īpatsvars. Bet netrūkst arī gados jaunu. Turklāt jāšaubās, vai pret valsts valodu naidīgi protestējošo vecāku aizgādnībā izaugs Latvijas patrioti.
Tā ka – ap vecajiem celmiem kuplo zaļas atvases un nesodāmība stimulē darbībām, kas balansē uz nozieguma robežas.
