Ilze Kuzmina: Ir kļūdaini domāt, ka skolu tīkla kārtošana noteikti nozīmēs arī izglītības kvalitātes celšanu 36
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reformas vajag, bet tās ilgi un rūpīgi jāizdiskutē. Cik bieži dzirdētas šādas un līdzīgas frāzes? Pareizi, ļoti bieži! Attiecībā uz skolu tīkla kārtošanu šī prātula skan jau vismaz desmit gadus. Riņķa dancis par tēmu – skolu un skolotāju daudz, naudas un skolēnu maz – ir nemitīgs, bet ik pa laikam kāds no dancotājiem, parasti valdība vai kāda no valdības frakcijām, sāk sevišķi asas kustības un tad citi mēģina aso dancotāju iegriezt atpakaļ gaudenā, mūžīgā riņķa dancī.
Tā notiek arī šobrīd. Valdības rīcības plānu sastādot, bijusi runa pat par teju trešdaļas skolu slēgšanu vai reorganizēšanu. Pēc sociālo partneru brīdinājumiem, ka tas tā kā izskatās par traku, mērķis samazināts tikai uz desmit procentiem slēdzamo un reorganizējamo. It kā bijis paredzēts rakstīt “desmit procenti gadā”, bet atkal nobijušies.
Tomēr darbība sākās: Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) dibināja darba grupu, kurā sīki pētīs, vētīs, analizēs, kā skolu skaitu mazināt, veidošot ideālo skolu tīklu, laipni aicināja pašvaldības talkā. Mēģināšot arī saprast, kāds atbalsts pašvaldībām vajadzīgs, lai skolu tīklu mazinātu.
Tagad pašvaldības uzskata, ka, veidojot šo darba grupu, IZM spēlējusi demokrātiju. Proti, jau pirmajā darba grupas sēdē paziņots par plāniem – valsts ģimnāzijas atstāt tikai valstspilsētās, katrā, izņemot Rīgu, pa vienai vien, tikai vienu vidusskolu novadā, bet sākumskolās un pamatskolās klasē ne mazāk kā desmit bērnus. Sākumskolā tad minimālais skolēnu slieksnis būtu 60, bet pamatskolās – 90. Kā norāda Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure, tad skolu skaits būtiski mazinātos, jo mazās lauku skolas nevar ik gadu savākt tos desmit bērnus klasē.
Un kā tad paliek ar solījumu, ka sākumskolas atstās tuvāk bērnu mājām? IZM piedāvājot starp skolām atstāt 20 līdz 25 kilometrus, neraugoties uz izglītības pakāpi. Paši LPS aprēķinājuši, ka pamatskolas pie pašreizējās finansēšanas sistēmas var izdzīvot arī ar 70 bērniem. Tiesa, lai skolotāju algas nebūtu zemākas par minimālo likmi, pedagogu kopā ar direktoru šajā skolā nedrīkst būt vairāk par 15 un viņiem jāmāca ne mazāk kā divi priekšmeti.
Ar minētajiem piedāvājumiem IZM publiski klajā vēl nenāca. Tā vietā tika sagatavoti grozījumi Izglītības likumā, kas paredzēja izslēgt pantus, ka valdība nosaka minimālā skolēnu skaita kritērijus tikai vidusskolā, bet ierakstīt valdībai uzdevumu regulēt skolēnu skaitu arī pamatskolā. Vismaz pagaidām pašvaldības ir cieti pret šo ideju, tās pašas varot saprast, cik skolēniem būt pamatskolā.
Šos grozījumus gribēja izgrūst caur Saeimu divos lasījumos kā steidzamus kopā ar valsts budžeta dokumentu paketi. Juridiskā biroja iebildumus, ka tie neatbilst kritērijiem, lai tiktu skatīti kopā ar likumu par valsts budžetu, neņēma vērā. Tad nu “Apvienotā saraksta” frakcija apturēja likumprojekta stumšanu cauri divos lasījumos. Nu varēšot diskutēt ilgi un dikti.
Riņķa danča temps ir samazināts, bet vai kādreiz tas beigsies? Diez vai, jo demogrāfiskā līkne nav iepriecinoša: skolēnu skaits, uz brīdi pieaudzis, pateicoties trekno gadu dzimstības bumam, atkal samazināsies. Tāpat mainās arī iedzīvotāju blīvuma struktūra, piemēram, šobrīd jaunām ģimenēm sapņu vieta ir Pierīga. Iespējams, tas mainīsies, un tad Pierīgā būs par daudz skolu, bet citur par maz. Skolu tīkls ir un būs jākārto nemitīgi, patiesībā nav jēgas skaitīt, cik tad skolu bija un cik ir tagad, jo situācija mainās visu laiku. Visiem ir jāiemācās būt elastīgākiem.
Taču ir kļūdaini domāt, ka skolu tīkla kārtošana noteikti nozīmēs arī izglītības kvalitātes celšanu, kā to cenšas iegalvot premjers Krišjānis Kariņš un viņa partijas biedre izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša. Pirmkārt, ja katrā novadā var palikt tikai viena vidusskola, var nākties pārvērst par pamatskolām, piemēram, Baltinavas, Pilsrundāles vai Druvas vidusskolas, kas gadiem ir starp Latvijas labākajām lauku vidusskolām un sasniedz valsts ģimnāziju līmeni, bet neatrodas novadu centros. Otrkārt, ja tiešām tiks samazināts valsts ģimnāziju skaits, būs mazāk skolu, kam jātiecas uz tiešām augstiem sasniegumiem centralizētajos eksāmenos, lai saglabātu savu statusu. Vai tas tiešām nāks par labu izglītības kvalitātei?
Savulaik IZM vēlējās ieviest skolām ne tikai skolēnu skaita, bet arī kvalitātes kritērijus. Bija garas un plašas diskusijas, kas tad ir kvalitāte, un beigās čuš. Saskaitīt skolēnus, protams, ir vienkāršāk nekā saprast, ko viņi zina un kā skolā jūtas.
